Lilitas Bērziņas dzīves gājums aizsākās 1903. gada 17. jūlijā Rīgas strādnieku rajonā Grīziņkalnā, mūrniekmeistara Dāvja un šuvējas Zelmas ģimenē. Eduarda Smiļģa uzrunāta, viņa sāka strādāt Dailes teātrī. Aktrises aroda prasmes pēc Rīgas 3. ģimnāzijas absolvēšanas apgūtas Latviešu jaunatnes savienības dramatiskajos kursos un kinouzņemšanas apvienības "Latvju filma” kursos, un turpmākā izglītošanās notika teātrī, darbojoties praktiski un lasot grāmatas, ar kurām viņu apgādāja gan kolēģi, gan dzīvesbiedrs, aktieris Jānis Priede – viens no vadošajiem Dailes teātra aktieriem.

Tā kā Jānis Priede (1907-1948) ir bijis elegants, iznesīgs kungs ar izsmalcinātu gaumi – diezgan likumsakarīgi, ka viņa uzmanību saistīja daiļā un graciozā, savu talanta patieso kapacitāti vēl tikai atklājošā aktrise. Inteliģentajam un erudītajam grāmatu lasītājam, kā tas daždien gadās, ļoti bieži patika stiprināt sevi ar kādu stiprāku malku, un, kā norāda teātra zinātniece Valda Čakare, daudz nav trūcis, ka arī jaunā sieva līdz ar dzīvesbiedru sāktu grimt alkoholisma purvā: “Taču Lilitai Bērziņai pietiek spēka un mīlestības pret savu profesiju, lai saņemtos un pateiktu “nē”.”

Ģimenes dzīve drīz pēc meitas Lolitas piedzimšanas Jāņa Priedes bohēmiskā dzīvesveida dēļ izira. Tās vietā ieviesās oficiāli nenoformētas attiecības ar Rīgas Krievu drāmas teātra aktieri un režisoru Juriju Jurovski, kurš, kā norāda V. Čakare, “nonācis aktrises maģiskās pievilcības laukā, tomēr tā arī neizšķiras pamest ģimeni, lai būtu kopā ar savu pielūgsmes objektu.”