2020. gadā klajā nākusi viņa monogrāfija “Utopien der Gegenwartskunst. Geschichte und Kritik des utopischen Denkens in der Kunst nach 1989” (Laikmetīgās mākslas utopijas. Utopiskās domas vēsture un kritika mākslā pēc 1989. gada).

Tajā autors iezīmē jēdziena “utopija” dažādās tulkošanas un izpratnes iespējas:

“Ja utopija šobrīd virspusēji kļuvusi par pagātnes jēdzienu, tad tajā pašā laikā tajā mīt arī provokācijas elements. Kā savulaik atzīmēja vēsturnieks Reinharts Koselleks (Reinhart Koselleck), utopiskā domāšana vienmēr ir bijusi domāšana par nākotni. Kamēr jaunlaiku utopijas jēdziens bija telpisks un meklēja atbrīvotas sabiedrības atrašanās vietu, modernitāte sāka interesēties par utopijas vietu laikā. Utopijas salu, kuru savulaik aprakstīja Tomass Mors (Thomas More), mūsdienu vēsturiski filozofiskā domāšana noapaļoja kā vienotu nākotnes pasauli. Mūsdienu utopijas koncepcija bagātina skatu uz nākotni vēl ne-esamības apvārsnī, kurā iegaismojas vēsturiskie naratīvi un nākotnes eshatoloģijas[i]. Te arī atšķiras utopiskā domāšana no novecojošām domāšanas formām, kas paļaujas uz pagātni orientētiem dzīvošanas un domāšanas paraugiem.”

Sebastiana izpētes laukā būtiska loma ir postmonumentālismam kā politiskā klimata raksturotājam – sabiedrībām daudzviet pasaulē, atsvabinoties no apspiedoša politiskā režīma, ir spēcīga vēlme atbrīvoties no to raksturojošiem simboliem un citas atribūtikas. Ja monumentālisms paskaidro valdošā režīma “ziedu laikus”, tad pielikums “post-” norāda uz laiku pēc tā beigām.

Ar Sebastianu sarunājamies LMA iedvesmojošajā dārzā, kurā sava vieta atvēlēta dažādām skulptūrām. Arī to lomu politisko vēstījumu veidošanā mēs pārrunāsim, bet vispirms aicinu pastāstīt savu sarunbiedru par viņa darba gaitām.

Lūdzu, pastāstiet, ar ko nodarbojas LMA Laikmetīgās mākslas dizaina un arhitektūras institūts?

Šis institūts tika nodibināts 2021. gadā, un tas ir izteikti transnacionāls pētnieku tīkls, kurā daļa pētnieku atrodas Latvijā, Rīgā, bet daļa ir no Dānijas, Austrijas un Vācijas. Mēs cenšamies veidot transnacionālu Eiropas diskursu par tēmām, kas attiecas uz laikmetīgo mākslu. Un es pat neteiktu, ka tas ir tikai Eiropas diskurss, jo, galu galā, interesanti ir tas, ka zinātne vai akadēmiskie pētījumi vienmēr izrādās kaut kādā samērā globāli. Mēs redzam, ka idejas, kuras ir iešaurinātas tikai konkrētas nācijas kultūrtelpai savā ziņā vienmēr atpaliek, jo tas, uz ko mums jātiecas, patiešām ir globāls diskurss. Un zinātne, starp citu, arī māksla, to atspoguļo vislabākajos veidos. Mēs nodarbojamies ar globālām sarunām kā zinātnes sastāvdaļu un ar mākslu kā šī globālā diskursa sastāvdaļu. Jā, es domāju, ka tas tiešām ir kaut kas tāds, kur [Latvijas] Mākslas akadēmija Rīgā šobrīd patiešām veic ļoti interesantus soļus.

Laika mērīšana kopš pagājušā gada februāra ir ieguvusi jaunu atskaites punktu. Latvija kā viena no Padomju savienības agrāk okupētajām valstīm šobrīd pilnā mērā iepazīst dzīvi postmonumentālajā diskursā. Ar to domājot ne tikai atbrīvošanos no padomju laika pieminekļiem, bet arī jaunas pašapziņas un savstarpējo lomu sadalījuma veidošanos. Vai jums ir izdevies novērot, kā Latvija ar šo jauno pieredzi tiek galā? Kā vērtējama valdības komunikācija un kādas noskaņas virmo sabiedrībā? Kādi uzdevumi šajā kontekstā ir māksliniekiem?