“Teci, saulīt, bet neatstāj mani, / Neatstāj visus mūs. / Dod mums ticību, dod mums cerību, / Mīla mums pašiem būs.” Tā skan Laimdotas dziedātie un Māras Zālītes uzrakstītie vārdi Zigmara Liepiņa rokoperā “Lāčplēsis”. Piektdienas, 28. jūlija vakarā tie izskanēs Lielvārdes parkā, grandiozā lieluzvedumā, pie kura strādā desmitiem skatuves mākslas profesionāļu režisores Rēzijas Kalniņas vadībā.

Viesojoties uzveduma mēģinājumā teātra telpā “Oratorio” Sporta ielas kvartālā, gaisotne ir saliedēta un netrūkst arī jokošanās – piepeši atskan kāda baritona izdziedāta operārija, kuras patētiskā noskaņa ir pilnīgi pretēja roķīgajam draivam, kuru spēlē Zigmaru Liepiņu pavadošā grupa (otrs taustiņspēles meistars ir Uldis Marhilēvičs). Smiekli ir neizbēgami.

Šurpu turpu paskraida kāds zēns Danas Dombrovskas darinātajā tērpā. Mākslinieces redzējums savienojis mūsdienu sportisko kompaktumu ar senvēstures simbolu atblāzmām. Kāds jauneklis, acīmredzot vēl arvien Dziesmusvētku atmiņu varā, uz klavierēm izspēlē notis no Raimonda Tigula nu jau hrestomātiskā skaņdarba “Lec, saulīte!”.

Nupat pabeigusi sniegt interviju "TV3", dziedātāja Beāte Zviedre Laimdotas tērpā dodas pēc tik nepieciešamā ūdens malka, un, kamēr tas tiek pildīts no lielā "Venden" bunduļa, jautāju par to, kādēļ Zigmara Liepiņa mūzika "Lāčplēsim" ir tik pārlaicīga. Jo tieši ar šo vārdu Beāte to bija noraksturojusi televīzijas reportierim. Piedāvāju versiju, ka šādam vērtējumam pamatā ir šodienas popmūzikas daudzveidība un arī sarežģītība. Galu galā – viss ģeniālais taču ir vienkāršs?

"Es negribētu piekrist, ka mūzika ir ļoti vienkārša šajā rokoperā," Beāte uzreiz piemin. "Tas ir neizskaidrojami – tas ir kaut kas tāds, kas nāk "no augšas" droši vien. Es domāju, ka galvenais ir melodija, un to izskaidrot matemātiski, ar akordu vai intervālu secībām nav iespējams. Zigmara talants uz melodijām to visu padara pārlaicīgu. Savukārt pārlaicīgums slēpjas tajā, ka ir aizkustinājums tajā visā klausīties."

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp