Kā jūs paskaidrotu cilvēkam, kurš neko nezina par LaIPA, – kas ir šī biedrība un ar ko nodarbojas ikdienā?

Vienkāršākais skaidrojums būtu – LaIPA ir paši mūziķi. Mūziķi, kuri darbojas uz skatuves, kurus dzirdam radio vai publiskajā telpā, ir apvienojušies, lai aizsargātu savas tiesības un saņemtu atlīdzību par savu darbu izmantošanu, dibinot biedrību LaIPA. Būtībā tas ir starpposms starp sabiedrību un mūziķiem, kas palīdz mūziķiem saņemt atalgojumu par viņu radīto darbu izmantošanu publiskajā telpā.

Kā jūs vērtētu Latvijas sabiedrības zināšanas par autortiesībām un blakustiesībām?

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, un uz to ir jāskatās no dažādiem aspektiem. Pirmkārt, mums jāņem vērā tas, ka autortiesību un blakustiesību institūts Latvijā ir ļoti jauns. Izpratne par to un pati autortiesību un blakustiesību sistēma sāka veidoties tikai 90. gadu beigās, un ir jāpaiet noteiktam laika posmam, lai mums kā sabiedrībai veidotos izpratne par autortiesību un blakustiesību nozīmību un nepieciešamību.

Ja salīdzinām ar to laika posmu, kurā pēc neatkarības atjaunošanas pilnīgi no jauna tika veidota autortiesību un blakustiesību aizsardzības sistēma, tad, protams, kā sabiedrība izpratnes ziņā esam gājuši uz priekšu. Iespējams, problēma ir tajā, ka cilvēki, kas auguši pie pavisam citas vērtību sistēmas, neiedziļinās vai neizprot, ka radošajiem cilvēkiem arī ir tiesības saņemt pienācīgu atalgojumu par saviem radītajiem darbiem, ka, tēlaini sakot, “māksla nepieder tautai”, bet gan darbu radītājiem.

Tāpēc, manuprāt, ir vajadzīga fokusa un paaudžu maiņa, lai mēs jaunajai paaudzei jau no mazotnes, no skolas sola iemācītu gan cieņu pret radošo darbu, gan autortiesību un blakustiesību aizsardzības pamatus. Kā liecina LaIPA regulāri veiktās aptaujas par sabiedrības izglītotības līmeni šajā jomā, jaunākajā sabiedrības daļā izpratne kļūst labāka, un arvien lielāka sabiedrības daļa atzīst, ka autoriem un izpildītājiem pienākas adekvāta atlīdzība par viņu darbu.

Autortiesību un blakustiesību joma vistiešākajā veidā attiecas uz mūziķu kopienu. Kāda ir pašu mūziķu un ar mūziku saistīto cilvēku izpratne par autortiesībām un blakustiesībām? Kā šīs zināšanas un izpratni var uzlabot?

Darbs, lai izglītotu nozari, vēl ir nepieciešams, un izglītības līmenis ir jāceļ. Pie tā mēs strādājam. Bet, ja jūs jautājat, vai paši mākslinieki šos jautājumus izprot, es teiktu, ka ne vienmēr līdz galam. Un tieši tāpēc esam mēs – biedrība LaIPA, kura vienmēr palīdz integrēt dažādus risinājumus, rīkus un strādā ar izglītošanu un izpratnes veicināšanu. Tie ir dažādi semināri, individuālas sarunas, diskusijas, izglītojošie materiāli, mūsu un partneru izstrādātā “Autorskolas” vietne. Mēs strādājam un ceram, ka laika gaitā izpratne pieaugs arī pašiem māksliniekiem un būs daudz augstākā līmenī.

Kā jūs raksturotu mūzikas vidi Latvijā? Kādas pārmaiņas esat novērojusi?

Mūzikas vide Latvijā ir savdabīga ar to, ka mēs diezgan krasi dalām mūzikas nozari divās daļās – akadēmiskajā un neakadēmiskajā. Un te es domāju par dažādiem valsts atbalsta pasākumiem, kur, iespējams, akadēmiskajai mūzikai tiek piešķirts vairāk nekā neakadēmiskajai. Līdz ar to radošā kopiena savā starpā ļoti bieži nespēj definēt – kas esam, pie kuras no grupām mēs piederam. Un līdz galam mēs neesam sapratuši, kāpēc akadēmiskā mūzika kaut kādā ziņā valstiski tiek vērtēta augstāk, bet populārā mūzika nedaudz seko aiz muguras gan ar dažādiem atbalsta mehānismiem, gan iespējām attīstīties un saņemt atzinību.

Manuprāt, izmaiņas palēnām notiek pašā mūzikas jomas organizācijā, un beidzot esam nonākuši līdz tam, ka arī politikas veidotāji ir sadzirdējuši: neakadēmiskā mūzika ir jāstiprina un jāveido atsevišķas vadlīnijas, kā veicināt neakadēmiskās mūzikas nozares izaugsmi un konkurētspēju. Un mēs kopā ar nozares ekspertiem esam izstrādājuši stratēģiju neakadēmiskās mūzikas attīstībai. Galvenais mērķis ir stiprināt neakadēmiskās mūzikas industriju kā vienu no radošās industrijas sastāvdaļām, palīdzot celt konkurētspēju un eksportspēju, veicinot Latvijas mūzikas izpildītāju jaunradi.

Starp citu, arī neakadēmiskajā jomā darbojas ļoti daudzi profesionāli mūziķi. Līdz ar to arī iespējām būtu jābūt vienādām. Tas ir darbs, ko esam paveikuši šo gadu laikā, un drīzumā, cerams, šī stratēģija tiks apstiprināta un iekļauta dažādos politikas dokumentos.

Bet varbūt vaina ir stereotipā, ka akadēmiskajā mūzikā tiek ieguldīts vairāk laika un finanšu, tiek iegūta profesionālā izglītība, kas veicina kvalitāti? Protams, šajos apsvērumos nav nekā nepareiza, tomēr arī ārpus akadēmiskās mūzikas lauciņa ir gana daudz profesionāļu, uz kuriem var attiecināt šos augstos kvalitātes standartus.

Es gribētu teikt, ka jā, tur varētu būt vaina. Protams, lielā mērā akadēmiskās mūzikas pārstāvji ir ar attiecīgu izglītību un ar augstskolu diplomiem – gan tie, kas strādā valsts subsidētajos kolektīvos, piemēram, orķestros un koros, kas mums ir spēcīgi akadēmiskajā mūzikas jomā, bet tajā pašā laikā, ja mēs skatāmies uz neakadēmiskās mūzikas izpildītājiem, arī šajā mūzikas jomā ir tikpat spilgti, izglītoti mūziķi, kuri ir spējīgi un talantīgi.

Jūsu galvenās prioritātes LaIPA vadītājas amatā? Vai tās gadu laikā ir mainījušās?

Manas prioritātes, sākot darbu LaIPA, bija nodrošināt biedrības pārstāvēto mūziķu un mūzikas producentu tiesību aizsardzību, jo tā ir LaIPA galvenā funkcija. Tieši tāpēc LaIPA ir veidota, lai būtu administratīvais posms, kas strādā tieši ar tiesību uzraudzību, lai mūziķu darbi tiktu izmantoti legāli, tiktu saņemta atlīdzība, bet mūziķiem būtu iespējas pievērsties savam pamatdarbam – jaunradei un jaunu mūzikas darbu radīšanai. Tā bija un joprojām ir mana prioritāte.

Mana ikdiena ir ne tikai darbs LaIPA birojā, kas saistās ar administratīvo procesu pārvaldību, bet arī ir daudz publisku pasākumu – tai skaitā izglītojoši semināri skolās, augstskolās, valsts institūcijās, dalība dažādās diskusijās un konferencēs, tāpat esmu iecelta Valsts kultūrkapitāla fonda neakadēmiskās mūzikas ekspertu komisijā un aktīvi darbojos vairākas Kultūras ministrijas darba grupās saistībā ar industrijas juridisko regulējumu. Vēl esmu žūrijas pārstāve vairākos lokālos industrijas notikumos, un manos pienākumos ir arī apmeklēt pašmāju mūzikas pasākumus un prezentācijas.

Tāpat LaIPA veic daudzas un dažādas labdarības aktivitātes caur nodibinājumu “Fonds Līdzskaņa”. Vēlos, lai Latvijas mūzikas ierakstu nozare ir konkurētspējīga, dzīvotspējīga, vesela un radītspējīga.

Jūs pieņēmāt drosmīgu lēmumu, kļūstot par LaIPA izpilddirektori. Kāpēc?

Lēmums tiešām bija drosmīgs, man bērnam tajā brīdī bija seši mēneši. No emocionālā viedokļa tas bija ļoti grūti. Bija svarīgi apzināties un definēt ilgtermiņa mērķus, ko vēlos ar savu darbu LaIPA vadītājas amatā panākt un izmainīt. Tā arī bija lielākā motivācija, kāpēc piekritu.

Protams, sākums bija ļoti grūts. Pirmkārt jau iesīkstējušo stereotipu dēļ – joprojām ir daudzi cilvēki mūsu patērētāju sabiedrībā, kuri uzskata, ka mūziķiem un māksliniekiem jābūt pateicīgiem par to, ka viņus kāds klausās, ka viņu mūziku “patērē”... Un kāda gan te runa par autortiesībām un blakustiesībām.

Tāpēc ir tik svarīgi lauzt šos stereotipus, nepieciešams ieguldīt laiku un resursus sabiedrības izglītošanā un likumdošanas sakārtošanā. Tas arī bija mans vadmotīvs, lai tiešām burtiskā nozīmē “mestos iekšā” šajā procesā. Un, nenoliedzami, man ir skaidra vīzija par to, kādai būtu jābūt LaIPA pēc pieciem vai desmit gadiem. Lielākais gandarījums ir par to, ka var uzskatāmi redzēt: sabiedrības attieksme patiešām palēnām, bet noteikti mainās.

Vai juristes zināšanas noder ikdienas darbā LaIPA?

Strādājot tādās organizācijās kā LaIPA, juridiskā izglītība un zināšanas ne tikai noder, bet ir pat nepieciešamas. Es aktīvi piedalos likumdošanas darba grupās, kurās tiek skatīti dažādi autortiesību un ar nozari saitīti jautājumi – izmaiņas, uzlabojumi. Tāpat darbojos arī starptautiskajās nozares darba grupās un asociācijās, kurās strādājam ar normatīvo aktu uzlabojumiem jau globālā līmenī. Juridiskās zināšanas ļoti noder, strādājot ar likumdošanas un kultūrpolitikas veidošanas jautājumiem.

LaIPA ikdienas darbs cieši saistīts ar radošiem cilvēkiem, mūziķiem, producentiem. Radošums un jurista profesija – vai un kā tās ir savienojamas, ja domājam tieši par jūsu darbu LaIPA?

Juristi īstenībā ir ļoti radošas personības, jo ir jāzina un jāspēj pielāgot konkrētus normatīvos aktus vai situācijas, tā sakot, reālajā dzīvē. Cik man personīgi ir nācies strādāt ar juristiem, vismaz ar tiem juristiem, kas stādā radošajās nozarēs, visi mani kolēģi ir diezgan kreatīvi.

Protams, juristi ir vairāk piezemēti, bet tieši tāpēc šis ir ļoti labs savienojums – radošie rada, bet juristi savukārt ir “tuvāk zemei”, palīdz radošajiem ar “zemes lietām”, tostarp arī rūpējoties, lai radošie cilvēki saņemtu samaksu par savu darbu. Galu galā arī likumdošanas sakārtošana, tiesību aizsardzība, kultūrpolitikas nostādņu veidošana ir tieši politikas veidotāju un juristu ziņā.

Ikdienā strādājot ar mūziķiem, noteikti ir izveidojies arī savs tīri personisks “favorītu loks” – kādas pašai tuvākas grupas vai izpildītāji... Ko no latviešu mūzikas klausāties pati?

Man gribētos teikt, ka neesmu tāda standarta mūzikas patērētāja. Kaut gan mūsdienu modernajā mūzikā ir ļoti daudz starpdisciplināru žanru, ir projekti, kuros apvienojas dažādi mūzikas žanri un izpildītāji... Tāpēc laikam būtu grūti pateikt, kas tad ir šodienas standarts.

Bet, ja runājam par manu muzikālo gaumi un izvēli, manā latviešu mākslinieku topā noteikti ir grupa “Instrumenti” un Shipsea. Klausos arī manas jaunības grupas – “Pienvedēja piedzīvojumus”, “Satellites LV”. Viens no maniem iecienītākajiem dziesmu autoriem ir Edgars Šubrovskis un grupas “Ansamblis Manta” un “Hospitāļu iela”. Savukārt no starptautiskajiem māksliniekiem man tuvs ir Fredijs Merkūrijs un grupa “Queen”, un es ļoti gaidu to brīdi, kad piedāvājumā būs arī “Queen” koncerts ar Fredija Merkūrija hologrammu – līdzīgi kā grupai “ABBA”.

Šogad LaIPA aktīvi komunicēja par sieviešu lomu radošajā industrijā – seminārā un publiskajā diskusijā “Sieviete un intelektuālais īpašums. Sieviete kā inovāciju un radošuma dzinējspēks radošajā industrijā”. Kāds ir jūsu viedoklis par situāciju Latvijā, vai tiešām sievietes radošajā industrijā tiek novērtētas zemāk nekā vīrieši un saskaras ar intelektuālā īpašuma pārkāpumiem vairāk nekā mūziķi vīrieši?

Es sekoju līdzi dažādiem viedokļiem un diskusijām šajā jomā, bet vai es tiešām varētu apgalvot, ka kopumā sabiedrībā sieviete kā tāda tiek vērtēta zemāk nekā vīrietis? Visdrīzāk – nē. Vēlos ticēt, ka spējam atrast balansu. Protams, ir profesijas, kurās vairāk redzam vīriešus, taču tāpat ir profesijas, kurās lielākoties strādā sievietes.

Vairāk ir jautājums par to, ko katrs saprot ar vārdu “novērtēts”? Vai tā ir tīri finansiālā puse, vai iespējas būt konkrētajā profesijā un darbības jomā? Ja runājam par finansiālo pusi, tad, manuprāt (un to arī rāda starptautiski pētījumi), sieviete ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē par vienādu darbu tomēr saņem zemāku atalgojumu nekā vīrietis. Kāpēc tas tā ir, man īsti nav skaidrs, bet vai tad mēs, sievietes, esam sliktākas? Noteikti nē! Vai tas man kaut kādā ziņā traucē? Zināmā mērā. Un esmu tāds cilvēks: ja man kaut kas traucē vai nepatīk, es par to atklāti runāju. Un, ja man ir sajūta, ka ir kaut kas atņemts vai iedots mazāk vai esmu sliktākā situācijā, es to pasaku skaļi un risinu problēmu.

“Tad rodas jautājums, cik drosmīgas ir sievietes Latvijā? Vai mēs spējam pastāvēt par sevi un savām tiesībām? Manuprāt, jautājums būtu kāda plašāka pētījuma vērts: cik mēs pašas esam pārliecinātas un gatavas iestāties par sevi? Skatoties ārpus sava "burbuļa", Latvijā kopumā sievietes nav tik drosmīgas un neuzdrīkstas iestāties par savām tiesībām, un arī par sevi. Skatoties pēc statistikas par atalgojumu, redzam, ka sievietes ir sliktākā pozīcijā, bet tad ir jautājums – vai mēs pašas esam gatavas to mainīt un kā mēs varam to mainīt?”

Vai savas karjeras laikā esat saskārusies ar motivācijas trūkumu vai izdegšanu? Kas palīdz pārvarēt grūtos brīžus?

Esmu apmeklējusi terapeitu un terapiju, jo pandēmija bija ļoti saspringts posms. Otrajā kovida gadā ļoti daudz resursus paņēma nozares sakārtošana. Bija nepieciešams sakārtot valsts pabalstu un atbalstu sistēmu, tajā pašā laikā autortiesību regulējums un nodokļu politika, viss nāca vienlaicīgi, un biju tik ļoti sevi izsmēlusi. Man bija nepieciešama palīdzība savākties, jo vairs nebija spēka. Lai cik no malas izskatās spēcīgs cilvēks, arī spēcīgie cilvēki lūst. Saviem kolēģiem un radošajiem pārstāvjiem saku:

“Ja tev sāp zobs, tu ej pie zobārsta, ja tev ir mentāli slikti, tad tu meklē palīdzību. Un tas ir drosmīgi, ja tu ej un meklē.”

Man palīdz arī sports. Sportoju 4–5 reizes nedēļā – skrienu, braucu ar riteni, peldu, tas ir tas, kā es sevi varu savākt, nomierināt, tā ir mana meditācija.

Jūs esat aktīva dzīvesveida piekritēja, un viens no jūsu hobijiem ir skriešana. Vai ir kas tāds, ar ko šajā ziņā varat īpaši palepoties? Kādi sportiski rezultāti, kāds sasniegums?

Esmu sportiste hobija līmenī. Tas vairāk ir tādēļ, lai varētu atslēgties no darba dunas un sakārtotu sevi, un tā ir sava veida meditācija. Mans lielākais sportiskais sasniegums līdz šim ir ultramaratons: pirms aptuveni 3 gadiem noskrēju 46 km Lielbritānijā, ļoti kalnainā apvidū. Tā bija tiešām grūta, gara, izturību veicinoša un motivējoša distance. Šobrīd aktīvi gatavojos triatlonam. Vēlētos startēt tautas triatlonā un piepildīt šo vēlmi jau tuvākā gada laikā.

Populārajam franču politiķim Fransuā Miterānam piedēvē vārdus: dzīve nav tikai darbs, un tikai darbs nav dzīve. Kā jūs atpūšaties? Un kā, plašākā nozīmē skatoties, dzīvojat to dzīvi, “kas nav darbs”?

Man ļoti patīk ceļot – dabas baudīšana, citu valstu un tautu kultūru iepazīšana, nacionālās īpatnības. Tā ir mana atpūta: ceļojot kopā ar ģimeni vai draugiem. Tās var būt tuvākas vai tālākas valstis, vai ceļojums šeit pat Latvijā. Es neesmu metropoļu cienītāja, man pilsētvide kā tāda nepatīk, man patīk viss, kas saistās ar dabu, – kalni, jūra, parks, mežs, dažāda veida dabas iespējas, ko mums piedāvā visa plašā pasaule. Bieži brīvdienās tā ir dalība dažādās entuziastu sacensībās, kas saistītas ar skriešanu un riteņbraukšanu, tie ir gan “Stirnubuki”, gan dažādi pilsētu pusmaratoni vai 10 km skrējieni.

Ik pa laikam pienāk brīdis, kad esmu ar grāmatu. Man ir iesāktas kādas 5–6 grāmatas, un tad katru gadu atvaļinājumā pāris dienas es pievēršos grāmatu lasīšanai. Lasu dažādu literatūru, sākot no romāniem līdz izglītojoši informatīvai literatūrai, kas saistās gan ar pašizpausmi, gan ar organizācijas vadību. Šobrīd, tā kā manam dēlam tuvojas pusaudžu vecums, literatūras sarakstā ir grāmatas par attiecībām ar pusaudžiem. Man ļoti patīk detektīvi un kriminālromāni.

Ja man jāatceras kāda īpaša grāmata, tad pusaudžu vecumā mans favorīts bija Astrīdas Lindgrēnes “Ronja – laupītāja meita”... To iesaku izlasīt visiem pusaudžiem. Grāmatā ir daudz noderīgu atziņu.

LaIPA paspārnē ir izveidots Kultūras un izglītības fonds, kas atbalsta mūzikas nozares aktivitātes un izglītojošus projektus. Vai un kā šāds fonds spēj radīt “pacēlumu” mūzikas nozarē Latvijā?

Fonds noteikti ir atspēriena punkts aktīvajiem nozares pārstāvjiem, kuri vēlas vairāk iesaistīties nozarē un vēlas realizēt pasākumus, kas palīdz mūzikas ierakstu nozarei attīstīties un dot pienesumu kopējai jaunradei un jaunu skaņdarbu radīšanai. Ar šo fondu mēs varēsim daudz vairāk izdarīt, ātrākā laika posmā gūstot labumu pašai nozarei, jo fonda mērķis ir plašāks – atbalstīt pasākumu kopumus, kas stiprina un attīsta mūzikas ierakstu nozari, nevis tikai atsevišķus, individuālus pasākumus. Šis būs labs un liels solis uz priekšu mums visiem, jo, iesaistoties aktīvistiem un iniciatīvas bagātiem cilvēkiem, mēs varam daudz sasniegt nākotnē.

Kādi ir jau šobrīd atbalstītie nozīmīgākie projekti?

Fonds savā pastāvēšanas laikā ir atbalstījis aktivitātes, kas saistās ar Latvijas mūzikas attīstības iniciatīvam, tie ir dažādi semināri, darbnīcas, kurās tiek diskutēts par nozares jautājumiem, tika atbalstītas biedrības "Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/Latvijas Mūzikas eksports” aktivitātes, tai skaitā “Rīga Live” radošās nometnes, kurās kopā sanāk mākslinieki un tiek radīti jauni skaņdarbi.

Redzam, ka šie skaņdarbi nonāk radio rotācijā un tiek spēlēti. Lielisks piemērs ir repera anša un Kristīnes Pāžes dziesma “Zemes stunda”. Atbalstām arī dažāda veida statistikas apkopošanu, LaIPA apstrādā informāciju no digitālajām straumēšanas vietnēm un palīdz veidot “Zelta Mikrofonam” digitālo topu, kurās tiek apkopots mūzikas patēriņš digitālajās vietnēs.

Svarīgas ir mūzikas eksporta aktivitātes – Latvijas dalība dažādās starptautiskajās konferencēs, semināros. Atbalstījām šīgada Eirovīzijas dalībniekus. Manuprāt, ir daudzas lietas, kur fonda atbalsts bijis nozīmīgs ieguldījums Latvijas mūzikas industrijā. Arī turpmāk turpināsim atbalstīt šāda veida pasākumus.

Pagājušajā gadā tika veiksmīgi sākts un realizēts izglītojošs projekts “Autorskola”, ko LaIPA veica sadarbībā ar AKKA/LAA un Latvijas Kultūras ministriju. Lūdzu, iepazīstiniet ar šo projektu sīkāk.

“Autorskola” ir projekts, kas aizsākās, pateicoties LaIPA iniciatīvai. Pieteicāmies Eiropas Intelektuālā īpašuma biroja projektu konkursā un ieguvām finansiālu atbalstu 60 000 eiro apmērā, lai veidotu bērniem, jauniešiem un pedagogiem skaidrojoši izglītojošus materiālus par autortiesībām un blakustiesībām. Bijām viena no 16 valstīm, kurai tika piešķirts finansējums. Kopumā bija pieteikušās 46 valstis, bet mums piešķīra finansējumu ar novērtējumu: “Ļoti ambiciozi mērķi.”

Sākām aktīvi darboties kopā ar partneriem no Kultūras ministrijas un autortiesību organizācijas AKKA/LAA, tika izstrādāta izglītojoša interneta vietne, kurā ir pieejami materiāli gan pedagogiem, gan skolēniem visās četrās klašu grupās. Ir skaidrojoši termini par autortiesībām un blakustiesībām, ir spēles, ir interaktīvi video, kuros paši mākslinieki stāsta par autortiesību nozīmi savā ikdienā. Braucām uz skolām, izglītojām pedagogus un jauniešus. Bija divi radošie konkursi visā Latvijā. Rezultāts ir visiem pieejams tīmeklī.

Šobrīd interneta vietne ir paplašināta ar informāciju ne tikai pedagogiem un jauniešiem, bet arī citām mērķa grupām – uzņēmējiem, māksliniekiem un likumsargiem. Viss tika veidots, lai iedotu bērnam, jaunietim pirmo informāciju par autortiesību un blakustiesību jomu un veicinātu kopējo izpratni sabiedrībā. Kā jau sākumā pieminēju, ir grūti strādāt ar cilvēku, kuram šis termins, virziens, izpratne nav bijusi jau no mazotnes. Vieglāk ir strādāt ar bērniem un jauniešiem, dot šīs zināšanas, nevis mainīt kāda jau pieauguša cilvēka stereotipus vai uzskatus par kādu no tēmām.

Jūs esat arī LaIPA dibinātās labdarības organizācijas “Nodibinājums “Fonds Līdzskaņa”” vadītāja. Fonds palīdz grūtībās nonākušiem Latvijas mūziķiem, līdzekļus iegūstot, piemēram, no “Fonda Līdzskaņa” labdarības veikala, kā arī organizējot labdarības pasākumus. Piemēram, 8. un 9. augustā norisinās jau ceturtā “Fonda Līdzskaņa” organizētā sociāli radošā nometne mūziķiem. Pastāstiet vairāk par šo ideju un praktisko norisi!

“Fonds Līdzskaņa” tika dibināts 2016. gadā, un jau 2017. gadā rīkojām pirmo nometni. Kopējais nometnes mērķis ir palīdzēt tiem māksliniekiem, kuri dažādu iemeslu dēļ šobrīd aktīvi nevar būt uz skatuves. Piemēram, ir veselības vai sadzīviska rakstura problēmas... Nometnēs palīdzam mūziķiem resocializēties un atgriezties radošajā apritē, radošajā sajūtā, esot kopā ar citiem mūziķiem un skatuves kolēģiem.

Nometnēs, pirmkārt, radām jaunu mūziku, otrkārt, socializējamies, treškārt, tiek piesaistīti speciālisti, kuri nodrošina gan fizioterapiju, gan arī citus nepieciešamās aktivitātes tiem mūziķiem, kuriem tas nepieciešams. Man ļoti patīk šī gada labdarības kampaņas sauklis “Pieliec plecu!” Jo tas ir tieši par “Fondu Līdzskaņa” – pielikt plecu, atbalstīt, varbūt arī reizēm pastumt uz priekšu, būt kopā ar cilvēkiem.

Šogad “Fonds Līdzskaņa” organizē jau otro Mūziķu labdarības skrējienu, lai vāktu līdzekļus atbalstam mūziķiem. Pērn skrējienā iegūtie līdzekļi tika novirzīti psiholoģiskās palīdzības sniegšanā mūziķiem, lai mazinātu pandēmijas laika ietekmi. Šogad sociālajā kampaņā un skrējienā tiks vākti līdzekļi mūziķu sociāli radošo nometņu organizēšanai. Pastāstiet par to vairāk!

Labdarības skrējiena ideja nāca uzreiz pēc pandēmijas, pēc mājsēdes un ierobežojumiem. Kā liela kopīga aktivitāte, kuru varētu realizēt kopā ar mūziķiem un sabiedrību. Katram skrējienam ir mērķis, un pagājušā gada skrējiena mērķis bija savākt līdzekļus, lai varētu nodrošināt psiholoģisko atbalstu – psihologa un psihoterapeita konsultācijas – mūziķiem.

Galu galā mūzikas nozare bija viena no vissmagāk cietušajām pandēmijas laikā. Mūziķiem nebija iespēju uzstāties koncertos, arī publiskajā telpā mūzikas ieraksti netika atskaņoti, jo publiskās vietas bija vienkārši slēgtas. Tas viss ļoti ietekmēja mūzikas nozari un radošos cilvēkus.

Tā radās doma par skrējienu. Skrējiens simbolizēja brīvību no ierobežojumiem, kopābūšanu un atbalstu. Tā ir savstarpēji svarīga sadarbība: tu iedod mūziķim, kam ir nepieciešama palīdzība, savukārt mūziķis, kuram būsi devis šo palīdzību, sniegs savu radošo veikumu visai sabiedrībai.

Vai plānojat pati skriet Mūziķu labdarības skrējienā? Varbūt ir uzlikti arī kādi personīgie sportiskie mērķi?

Es noteikti plānoju piedalīties. Tāpat kā iepriekšējā gadā piedalīsies arī visa mana ģimene – gan vīrs, gan dēls. Un, protams, arī draugi – arī tie, kuri ikdienā neskrien un netrenējas. Manuprāt, tā ir tāda kvalitatīva laika pavadīšana un kopā sanākšana. Es aicinu ikvienu piedalīties skrējienā un kolosāli pavadīt kopā laiku. Pagājušā gada skrējiena pievienotā vērtība bija koncerts – uzstājās mūziķi, kuri regulāri atbalsta “Fondu Līdzskaņa”.

Arī šogad ir plānots koncerts un ir jau zināmi daži mākslinieki, kuri uzstāsies. Noteikti būs interesanti. Visam pāri stāvošs ir mērķis – šogad ar šo skrējienu vācam līdzekļus nometnēm. Nometnēm, kurās “Fonds Līdzskaņa” palīdz mūziķiem resocializēties un atgriezties mūzikas apritē. Šajā skrējienā galvenais ir piedalīties un būt kopā, šoreiz var iztikt bez sportiskajām ambīcijām.