Kā aktrisei veltītajā grāmatā spriež teātra zinātnieks Viktors Hausmanis, no kurienes jēdziens “aktrise” meitenes apziņā radies, kad tas kļuvis par dzīves mērķa apzīmējumu, to pati rakstītāja nav varējusi precīzi atbildēt.

Tāpat kā daudzas citas ģimenes, arī Grīziņkalna Līņu ģimene abonējusi žurnālu “Atpūta”, uz kura vākiem vai pirmajām lappusēm uz lasītājiem bieži noraudzījusies kāda aktrise vai viņas tēlotās lomas portrets. Aktrise Marija Leiko, Lilija Štengele svin 15 gadu skatuves mākslas svētkus Nacionālajā teātrī, Mirdza Šmithene 25 gadu darbības jubilejā... Eduards Smiļģis, Emīlija Viesture, baletdejotāja Helēna Tangijeva-Birzniece.

Iedvesmas avotu netrūka. Kaut tikai septiņus gadus veca, Velta lapas ar skatuves un ekrāna zvaigznēm izgrieza un krāja. Starp Latvijas un Krievijas mākslinieku attēliem bieži vien savu vietu atrada arī ASV kino brīnumbērns – Šērlija Templa.

Kad Veltai Līnei bija trīspadsmit gadu, teātris no ilūziju pasaules pārvērtās realitātē – meitene nokļuva teātra ēkā. Par pirmajām apmeklētajām izrādēm saglabājušās vistipiskākās liecības, proti, izrāžu programmiņas. Pirmā izrāde, ko Velta apmeklējusi, pēc Viktora Hausmaņa izpētītā, bijusi Smiļģa režisētā Friča Kreislera dziesmuspēle “Zisija” Dailes teātrī 1936. gadā. Pētnieks interesanti iezīmē tālaika programmiņu specifiku:

“Toreiz izrāžu programmas bija citādas nekā tagad. Finansiālu apsvērumu dēļ, piemēram, Dailes teātris katram iestudējumam izdeva tādu kā brošūriņu, tās lielāko daļu aizņēma dažādu firmu un uzņēmumu sludinājumi: Maikapara tabakas fabrika par 35 santīmiem ieteica papirosus “Rokoko”, M. Buša klavieru veikals piedāvāja flīģeļus un pianīnus, elegantus apavus – R. Eglītis Kaļķu ielā 18, bet M. Luci aicināja Brīvības ielā 12 iegādāties dāmu cepures, modes jaunumus un zīda zeķes... Kā piedeva pie sludinājumu plūdiem – aktieru ģīmetnes un brošūriņas vidū – uzveduma personas un tēlotāji. Programmas grāmatiņas sākumā īsi pastāstīts par lugu vai tās autoru.”[i]

Par pirmo viesošanos Nacionālajā teātrī stāsta pati aktrise:

“Kad pirmo reizi biju Nacionālajā teātrī, tad arī pirmo reizi ieraudzīju Antu Klinti. No izrādes atceros siltu gaismu, liekas, sauli caur koku lapām spīdam. Tikai tagad aptveru, ka tas bija Antas saulainais tēls, kurš radīja mirdzuma ilūziju. Kad pēdējā cēlienā Skaidrīte[ii], jau mirusi, skatuves vidū sēdēja krēslā, es lēju karstas asaras. Citādi gan ar pirmo izrādi Nacionālajā teātrī man nepavisam neveicās. Gandrīz vai raudāju aiz pāridarījuma sajūtas. Naudas toreiz bija ļoti maz, un biļete man bija otrā balkona sānos, pat kājās piecēlusies, redzēju tikai vienu skatuves stūri.”[iii]

Anta Klints (1893-1970) bija Veltas Līnes skatuves audžumāte jeb krustmāte. Tā kā par Klintīti dēvētā aktrise bija ar mīlošu raksturu, kuram pateicoties, centās cilvēkus vairāk izprast nekā nopelt, šīs attiecības bijušas pildītas ar īpašu nozīmīgumu un sirsnību. Klints vairākkārt spēlējusi arī Veltas Līnes māti uz teātra skatuves.

Kad Anta Klints jau gulēja slimības gultā un cerību uz izveseļošanos vairs nebija, kādā reizē sirmā aktrise uzdāvināja Veltai zilā batista lakatiņā ievīstītu gredzenu ar ametistu. Kādreiz, vēl spēka gados, viņa jaunajai kolēģei smiedamās sacījusi – kad es miršu, es to uzdāvināšu tev! Toreiz aktrise sapratusi, ka Anta Klints dzīvo pēdējās dienas.

Veltai Līnei skolojoties Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijā, saprotošu atbalstu jaunietes mākslinieciskajām interesēm sniedza dabaszinību un psiholoģijas skolotāja Anna Šķipsna, kura pret savām audzēknēm izturējās kā pret pieaugušiem cilvēkiem. Zinādama par Veltas aizraušanos ar teātri, viņa bieži apjautājās par redzētajām izrādēm un izsacīja arī savas domas.