Nikolajs Karabinovičs dzimis 1988. gadā Odesā. 2017. gadā darbojies kā kuratoru asistents Odesas laikmetīgās mākslas biennālē, pēc trim gadiem absolvējis Augstāko tēlotājmākslas institūtu (HISK) Ģentē, Beļģijā.

Nikolaja mākslinieciskā darbība galvenokārt pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar Austrumeiropu, risinot tos dažādos medijos: galvenokārt video, mūzikā un skulptūrās.

Karabinoviča darbi izrādīti daudzās Eiropas mākslas institūcijās un galerijās, tostarp “M HKA” Antverpenē, “Bozar” Briselē, “W139” Amsterdamā, “Zamek Ujazdowski” Varšavā, “Pinčuka mākslas centrā” Kijivā. Šī saruna koncentrējas uz mākslinieka radošās darbības filozofisko pamatojumu, aptverot gan formu, gan saturu. Tās sākumpunkts – domu process, kas veidojis instalācijas 14. Kauņas biennālei un festivālam Survival Kit 14.

Vai būtu pareizi apgalvot, ka būtiskākā tēma tavos darbos ir vēsture?

Vispārīgi runājot – jā. Jau manā bērnībā, kad sāku saprast, cik sarežģīta ir vieta, kurā uzaugu, tā man bija ļoti interesanta tēma. Bet varētu būt derīgi vispirms definēt šo jēdzienu...

Es tieši gribēju vaicāt – kādā ziņā vēsture tev ir svarīga? Tā, protams, ir plaša zinātniska nozare, bet kā tu to attiecini uz sevi?

Man ir vispārīga, humanitāra, filozofiska izglītība un es pārzinu akadēmiskos instrumentus, kas palīdz pētniecībā, tomēr, manuprāt, būšana māksliniekam ļauj izveidot plašāku skatījumu un parādīt realitātes sarežģītību. Vizuālā māksla mani saistīja, jo jutu, ka akadēmiskajai pieejai kaut kā trūkst. Tā nespēj pilnvērtīgi skaidrot paradoksālos un katastrofiskos pagātnes notikumus, savukārt iztēle palīdz padarīt tos savā ziņā... saprotamākus?

Runājot par attiecinājumu uz sevi: es sevi uzskatu par stāstnieku. Metaforiskam priekšstatam mēs varētu atsaukt atmiņā seno nomadisko bardu tradīciju, kuri bija pazīstami kā ashiki Osmaņu impērijā vai kā akini kazaku zemēs – dziesminieki un dzejnieki, kuri vienmēr bija ceļā, vācot stāstus, pārstāstot tos caur poētisku prizmu.

Bet vispār – es daudz domāju par savu atrašanās vietu. Piemēram, viena no manām ikdienas nodarbēm ir kolāžu veidošana, un es izveidoju vienu tādu vienkāršu [kolāžu], kas vaicā: “Vai man ir tiesības šeit būt?” Tā ir būtiska manas radošās darbības daļa – vaicāt, no kurienes es runāju, un vienmēr pie tā atgriezties.

Vai ir vēl kādi paņēmieni, kurus, vispārīgi runājot, mākslinieki varētu piedāvāt, risinot vēsturiskus jautājumus? Kas ir tas, ko mākslinieki varētu piedāvāt un pētnieki ne?

Mākslu rada iztēle, nevis strikta metodoloģija. Mākslinieki var konstruēt utopiskas idejas bez ierobežojumiem, kas pastāv zinātniskajā pieejā, un radīt saiknes – dažreiz paradoksālas – starp vēsturiskām epizodēm, tā kaut kādā veidā iekļaujot vairāk stāstu un izstāstot vēl specifiskākas vēstures un izpētot ļoti atšķirīgas liecības. Tā kā mana mākslinieciskā darbība pievēršas arī valodai, es teiktu, ka, izmantojot mākslas rīkus, ir arī iespējams pārveidot naratīvus, kas iesakņojušies valodā, un spēlēties ar tiem. Kopumā, kaut arī akadēmiskā vide piedāvā diezgan vienkāršu struktūru – tēze, antitēze, argumentācija, secinājumi – māksla ļauj būt plūstošākam.

Gluži kā iespēja izlauzties no kastes...