Filma "Mana brīvība" vēl pirms nonākšanas Latvijas kinoteātros tika pieteikta Oskara nominācijai Starptautisko filmu kategorijā. Vai izdosies atkausēt aizokeāna kino akadēmiķu sirdis, dzīvosim - redzēsim, bet tas, ka filmas galvenā varone Alīcija vai pareizāk – tās prototips Atmodas laika ikona Ita Kozakeviča ir atgriezusies, lai sapurinātu mūsu sabiedrību, - tas gan! Kur slēpjas Itas Kozakevičas fenomens un kāda ir filmas "Mana brīvība" pievienotā vērtība?
Pirms filmas pirmizrādes "Forum Cinemas" foajē ierastais publikas burziņš – fotogrāfiem satraukti pozē "Manas brīvības" režisore Ilze Kunga-Melgaile, uzņemšanas grupa ar visu radu pulku. Skan smiekli, čalas, un vienā brīdī man šķiet, ka šajā kakofonijā saklausu arī Itas dzirkstošo smējienu, kas pavadīja viņas sveicienu, ienākot tā laika radošo ļaužu bohēmas patvērumā kafejnīcā "Dieva auss" (toreiz Planetārijs, tagad pareizticīgo katedrāle). Ir 80. gadu vidus, līdz ar Gorbačova perestroiku aizvien jaušamākas arī Atmodas vēsmas, brīvākas sarunas, tajā pašā laikā bez ilūzijām, ka tavs paziņa vai pat labākais draugs tevi var nostučīt. Itas galdiņam parasti aplipa vairāk cilvēku, nekā ap to varēja satilpt. To vidū arī šo rindu autore, toreiz žurnālistikas studente. Ita man aizstāja mūsdienu internetu - fascinēja viņas universālās zināšanas, čomiskā un tajā pašā laikā cieņpilnā attieksme.
:format(webp)/nginx/o/2020/12/07/13516351t1h28d9.jpg)