Meiteņu nolaupīšana izraisīja plašu rezonansi visā pasaulē. Sociālajos tīklos tika sākta kampaņa ar tēmturi #BringBackOurGirls, savukārt Nigērijas valdība piedzīvoja pamatīgu sabiedrības spiedienu, kas pieprasīja tūlītēju rīcību, lai atbrīvotu meitenes no gūsta. Nigērijas toreizējais prezidents Gudlaks Džonatans apgalvoja, ka valdība dara visu iespējamo, lai meitenes glābtu, tomēr tajā pašā laikā kritizēja meiteņu vecākus, sakot, ka tie nesadarbojas ar policiju un nesniedz pietiekami daudz informācijas par saviem bērniem.

2018. gada dokumentālajā filmā “Boko Haram nolaupītās meitas” (Stolen Daughters: Kidnapped by Boko Haram), kas skatāma LMT Viedtelevīzijā, atklāti atbrīvoto un aizbēgušo nu jau sieviešu stāsti par piedzīvoto gūstā un dzīvi pēc tā.

VIDEO: FILMAS KACEKLIS

Pazudušas joprojām ir vairāk nekā 100 meitenes. Daudzi uzskata, ka liela daļa no viņām ir mirušas. Tomēr tām, kurām palaimējās tikt atbrīvotām vai aizbēgt no teroristu gūsta, nācās pielāgoties dzīvei pēc traumējošā notikuma. Nigērijas valdība viņas nogādāja drošajā mājā Nigērijas galvaspilsētā Abudžā, kur meitenēm tika sniegta medicīniskā un psiholoģiskā palīdzība, kā arī ļauts turpināt mācības skolā.

Filmas veidotājiem izdevās iegūt ekskluzīvu iespēju intervēt nolaupītās meitenes, tomēr Nigērijas valdība stingri kontrolēja to, kas tika atklāts, baidoties, ka “Boko Haram” neatbrīvos atlikušās meitenes. Meitenēm tika liegts runāt par piedzīvoto gūstā, vien par to, kā viņas jūtas tagad un cik labi valdība par viņām rūpējas. Tiesa, filmā parādās nolaupīto meiteņu slepenās dienasgrāmatas, kas atklāj “Boko Haram” gūstā piedzīvoto.

Šīs meitenes ir tikai neliela daļa no vēl vismaz 2000 sievietēm un meitenēm, kuras nolaupījis teroristu grupējums kopš 2014. gada. Nigērijas pilsētā Maiduguri mīt daudzas no izglābtajām vai aizbēgušajām sievietēm. Intervijās viņas stāsta, ka mežā viņas spīdzinātas un izvarotas. Habiba ir viena no viņām. Gūstā viņa palika stāvoklī un aizbēgusi uzzināja, ka ir HIV pozitīva. Viņas mazulis gāja bojā. Citas stāsta, ka nolaupītajām sievietēm izvēle nebija liela – vai nu kļūsti par terorista sievu, vai verdzeni.

Šīs sievietes nav saņēmušas tik lielu sabiedrības uzmanību kā Čibokas meitenes. Tomēr jāatceras, ka “Boko Haram” zvērības ir notikušas daudz lielākos apmēros, nekā mēs redzam pirmajā acu uzmetienā. Individuāli nolaupītas ir daudzas sievietes – valsts aizmirstas, ieslodzītas mežā, lai kalpotu teroristiem. Daudzas, kurām izdevies aizbēgt, vēlāk sabiedrībā tiek kauninātas. Pastāv arī aizdomas, ka dažas no sievietēm ir piespiestas kļūt par pašnāvniecēm un uzspridzināties “Boko Haram” sarīkotajos teroraktos. Pārāk daudzām cietušajām sievietēm netiek sniegta nekāda palīdzība, un tās tiek lēnām aizmirstas.

Šī ir sirdi plosoša un sarežģīta dokumentālā filma, kurā, lai gan redzami arī priekpilni brīži, allaž virs galvas šūpojas atgādinājums, ka ne katras cietušās stāsts ir ar laimīgām beigām.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".