/nginx/o/2023/11/13/15717695t1h737b.jpg)
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, turpinot pavasarī sākto iniciatīvu par atklātu dialogu par aktuāliem jautājumiem šodienas šķeltajā sabiedrībā, pieteica otro tiešsaistes sarunu diskusiju ciklā “Bez punkta uz i”. Šīs reizes tēma: “Krievvalodīgie Latvijā – vai “mirušās dvēseles”?”, ar kuru Patriotu nedēļā iecerēts veidot sarunu par saliedētu, savstarpēji ieinteresētu un respektējošu sabiedrību.
Diskusija bija skatāma pirmdien, 13. novembrī, plkst. 19:00 tiešsaistē portālā TVNET, kā arī Čehova teātra Facebook un YouTube kontos.
Diskusijas vadītāja Henrieta Verhoustinska, gatavojoties diskusijai, izcēla tās centrālos jautājumus: “Cik bieži dalām mums līdzās dzīvojošus cilvēkus grupās “mēs” un “viņi” pēc tautības pazīmes? Nav noslēpums, ka Latvijā ir vairākkopienu sabiedrība, tomēr tautas skaitīšanā tiek uzskaitīti visi. Avantūrists Čičikovs Gogoļa “Mirušajās dvēselēs”, izsakoties mūsdienīgi, viltoja datus, pieskaitot saviem dzimtcilvēkiem arī jau mirušas dvēseles. Kas un kam “pieskaita” krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, audzējot savu politisko kapitālu?”
Krievijas sāktais nežēlīgais karš Ukrainā, kurā Latvija nelokāmi nostājusies Ukrainas pusē, vairāk nekā jebkad ir sašķēlis Latvijas iedzīvotājus. Diskusijas organizētāju skatījumā, Latvijas krievi un citu tautību pārstāvji, kuru ģimenes valoda ir krievu, pat būdami lojāli valstij un nosodot Krievijas agresiju Ukrainā, ir nonākuši teritorijā, kurā tiem nākas taisnoties par kaimiņvalsts rīcību, kurai paši nav piederīgi. Viņi ir piederīgi Latvijai. Taču latviešu valodā nav pat īsta nosaukuma, kurš apvienotu Latvijā dzīvojošos citu tautību pārstāvjus, kāds ir krievu valodā – latvijci (latvijieši).
”Mums latviešu valodā pat nav īpaša vārda, kas apzīmētu latvijieti, tāda kā vārds “krievzemietis” (россиянин) krievu valodā. Esmu iestājies par nepieciešamību ieviest lietošanā vārdu, ar kuru varētu apzīmēt visas Latvijā dzīvojošās tautas. Es piedāvāju vārdu “latvijietis”, krieviski – “латвиец”. Taču mans priekšlikums neguva atbalstītājus,”
teikts rakstā, kas publicēts laikrakstā “Segodņa” 1929. gadā un tiek uzskatīts par Raiņa pēdējo publicistikas rakstu.
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks jau pirms 12 gadiem paredzēja, ka Latvijas sabiedrībā neizbēgami ieviesīsies kāds jauns vārds, nosaucot tos iedzīvotājus, kas nav etniskie latvieši, jo nepieciešamība pēc tā arvien palielinās.
Kā vietējos cittautiešus vienot ar latviešiem? Kāds būtu mierā un saticībā dzīvojošas sabiedrības kultūras un tiesiskais pamats un kā to iespaidojis nepilsoņa un Krievijas pilsoņa statuss Latvijā? Cik liela nozīme ir valodai? Kā krievu valoda ietekmējusi latviešu valodu un otrādi? Vai Latvijā jābūt kultūrai arī krievu valodā un kāpēc? Vai Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim būtu jāatsakās no vārda “krievu” savā nosaukumā? (Piemēram, Lietuvas Krievu drāmas teātris jau pārdēvēts par Viļņas Veco teātri.) Ar kādiem nākotnes scenārijiem draud etniskā sašķeltība Latvijā?
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī par šiem jautājumiem diskutēs jurists Lauris Liepa, valodniece Dite Liepa un Čehova teātra aktieri Maksims Busels un Aleksandrs Maļikovs. Sarunu vadīs kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.
