Kad vēl, ja ne vēlajos rudens vakaros ir laiks pārdomām par aizvadīto gadu un kalt jaunus plānus nākošajai mūzikas pasākumu sezonai. Protams, šis gads pagāja Dziesmu un deju svētku zīmē. Vairākas nedēļas ārpus šiem svētkiem nekas nenotika. Latvija ir tik liela, cik tā ir, un tās resursi, gan cilvēku, gan tehniskie, ir tādi, kādi tie ir.
Dziesmu un deju svētki bija gada lielākais pasākums, un, kā jau lielam pasākumam ar ļoti daudziem dalībniekiem un lielām naudām pienākas, kā jau lielam kuģim plašā jūrā, radītā viļņošanās vēl joprojām nav norimusi.
Katram no mums ir savs vērtējums par to, kā top Dziesmu un deju svētku forma un saturs. Man ir savs.
Mēs jau šodien aptuveni noprotam, kādi būs nākamie Dziesmu svētki pēc pieciem gadiem - Mežaparks, stadions, Rīgas parki, viss ņirbēs kā vienotā skudru pūznī, kur kopā būs gan dalībnieki, gan skatītāji, gan satrauktie, gan vienaldzīgie. Būs tie, kuri veidos Dziesmu un deju svētku formu, būs tie, kuri aizpildīs saturu. Tie, kuri veido formu, tie parasti arī dala Dziesmu un deju svētku naudu, tie, kuri aizpilda saturu... Tie turpat arī paliek, tikai ar savu entuziasmu un mīlestību uz to, ko viņi dara.
Un tad piepeši, kā no zila gaisa, pavisam nesen Dziesmu svētku koru kordiriģenti atļāvās pajautāt Dziesmu svētku formas veidotājiem par samaksu nākamo 5 gadu laikā līdz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem. Atļāvās pat minēt, ka šī brīža atalgojums no valsts puses kora vai deju kolektīva vadītājam par šo darbu ir trīsdesmit un vēl daži eiro mēnesī. Ziniet, ir pilnīgi nenozīmīgi, vai trīsdesmit viens vai deviņi.