Pirmais Fiņķa “Vislielākais koncerts” ir aizvadīts, un svētdienas, 26. novembra, vakarā turpat VEF Kvartālā gaidāms “Vislielākais papildkoncerts”. Tā kā Helvija līdzšinējā dzīvē liela loma bijusi basketbolam, sporta analoģiju viņš izmantoja arī, sveicinot kuplo apmeklētāju pulku: “Man ir sajūta, ka mēs tagad beidzot esam nonākuši pie play-off spēlēm – divām svarīgākajām savām mājas spēlēm. Un uz šo brīdi mēs esam gājuši divus gadus!”

Divu gadu periods tika pieminēts vēl vienā koncerta epizodē, kurā reperis atcerējās, kā pirms šāda laika viņš un apvienības “PRAGA II” mūziķi esot uzstājušies desmit cilvēku lielam draugu pulciņam. “Taču nu es esmu gatavs. Esmu balansā,” rezumēja enerģiskais mūziķis, atsaucoties uz kompozīciju ar šādu pašu nosaukumu, kas iekļauta viņa debijas albumā “Tāds slinkums” (2022).

“Vislielākais koncerts” ir labs piemērs mūzikas menedžmenta darbam un apliecina tā rīkotāju “Every Little Thing” stratēģisko aplēšu nekļūdību – VEF Kvartāla koncertzāles apjoms izrādījies perfekts trāpījums gan Fiņķa uzticamo fanu sapulcēšanai, gan tādu klausītāju pieaicināšanai, kuri pavilkušies līdzi draugu pulciņam vai arī nolēmuši, ka beidzot grib dzīvajā dzirdēt, kas tad dzied to “Raķešu zinātni”.

Tieši Patrishas ierašanās radīja vislielāko sajūsmas vilni klausītāju raibajā plājienā, kamēr dziedātāja Múr tika sveikta ar pieticīgāku aizrautību. Pakāpeniski arvien intensīvāk kumulējošas enerģijas un muzikalitātes draivu iedarbināja riņķveida kompozīcijā izkārtotā, atsperīgi nepiekāpīgā dziesma “Karaļi un karalienes”.

Enerģija ir galvenais atslēgas vārds, ar kuru raksturot “Vislielākā koncerta” devumu. Protams, bez šī lieluma nevar panākt jebkāda cita koncerta norisi, neatkarīgi no žanra specifikas, taču tieši Fiņķa, Alekša Luriņa, Andra Strazda, Krišjāņa Bremša un Elzas Kaktiņas atdeve īpaši pasvītroja it kā pašregulēta, bet bieži vien pāri malām pārputojoša spēka nozīmīgumu radošā un muzikālā procesā.

Šķiet, ka Fiņķis ir šobrīd pats slavenākais madonietis Latvijā. Par to liecināja grandiozie atbalsta saucieni no publikas: "Ma-do-na! Ma-do-na!". Turpinot lokālpatriotisko kontekstu, visbūtiskākais ieguldījums, kuru Fiņķis ar saviem draugiem atstāj ar darbošanos popmūzikā, ir latviešu valodas nostiprināšana savu klausītāju apziņās.

Dzirdot to, cik decenti un sinhroni (cik nu tas nomērāms industriālas, ķieģeļu tūkstošiem balstītas telpas apstākļos, kura pilna ar cilvēkiem) klausītāji izdzied un izskaita līdzi dziesmu vārdus, jāsecina, ka arī mūzikas klausīšanās ir sava veida arods, ne tikai amorfa skaņu plūduma uzsūkšana bez jelkādas dziļākas analīzes un apdomas.

Kamēr koncerta iesildītāji, alternatīvās elektronikas trio “alejas”, šķietami nevēlējās atklāties publikai tādā mērā, kā to izdarīja Fiņķis ar grupu (vai arī bija atgriezušies uz lielākas skatuves pēc pārāk ilga pārtraukuma), pusotras stundas garumā klausītāji varēja saņemt tieši to ceļamaizi, kas raksturo Fiņķa kvinteta intereses: jauna cilvēka straglu (no angļu valodas – grūtības, cīņa, ķepurošanās) un atslābuma pieturvietas tajā.

Šis jaunais cilvēks nav pasaules pilsonis, kura pieredzi caurvij kosmopolītiskas vīzijas, – viņa pieredze te redzamākām, te – nosacītākām saitēm ir saistīta tieši ar Latviju.

Vai tā būtu “Maza Rīga”, kā vēsta dziesmas nosaukums, vai arī vienkārši sava vieta un savi cilvēki blakus. Par kuriem domāt, pēc kuriem ilgoties. Un, visbeidzot, priecāties un pavisam vienkārši – dzīvot. “Lai būtu arī kaut kas priekš sirsniņas,” kā teiktu pats Helvijs.