:format(webp)/nginx/o/2024/05/04/16049263t1h44be.png)
Mēs nevarētu sūdzēties, ka Rīgā trūkst kultūras iestāžu – kultūras nami mikrorajonos, kultūras un tautas mākslas centri “Mazā ģilde” un “Ritums” Vecrīgā un pat vesela VEF kultūras pils! Tālāk no vecpilsētas arī mecenāta Augusta Dombrovska lolojums – kultūras pils “Ziemeļblāzma”. Un, ja atgriežamies galvaspilsētas centrā, tad tur mūs gaida visas mūsu tautas lepnums un gods – Māmuļas nams. Taču, neskatoties uz šo uzskaitījumu, var un vajag uzdot jautājumu: vai ar to gana?
Ja domājam, ka kultūra ir tikai amatiermāksla, tad laikam jau kultūras centru ir pietiekami daudz. Neviens baletpulciņš Vērmaņdārzā mēģinājumus nerīko, kā tas bija kovidlaikā. Ja raugāmies atbildīgi, tad jāsaprot, ka ar amatiermāksla pilsētā nevar nosegt visas kultūras vajadzības. Šajā kontekstā ļoti iederīgs ir nupat Rīgas Domē notikušā foruma "Tradicionālās kultūras attīstības izaicinājumi Rīgā" mērķis – aktualizēt iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē, kas ir viens no veidiem, kā izveidot ciešāku piederību Rīgai, Latvijai, latviskajam; tradīcijām un to pēctecībai nākotnē.
Līgas un Dāvja cerību centrs
Mums tik mīļajā un skaistajā Vecrīgā ir tādi kaktiņi un pat laukumi, kuros tūristi reti iemaldās. Tā vēl nebūtu bēda, bet novārtā pamestas ielas un vietas taču godu nedara ne pilsētai, ne pilsētas galvenajam arhitektam. Tūristu plūsmu Vecrīgā forumā analizēja Rīgas galvenais arhitekts Pēteris Ratas, piebilstot, ka jaunā amatniecības un tradicionālās kultūras centra izveidošana dos iespēju tūristus novirzīt uz ielām, kurās parasti tos neredzam. Kur tad atradīsies jaunais tūristu, vietējo amatnieku un tradicionālās kultūras interesentu plūsmu krustpunkts? Izrādās – turpat līdzās Domes ēkai, aiz bijušā Rīgas Tehniskās universitātes korpusa.
/nginx/o/2023/12/11/15775518t1h64bb.jpg)
/nginx/o/2023/12/11/15775585t1h3480.jpg)