:format(webp)/nginx/o/2024/05/04/16049263t1h44be.png)
Mēs nevarētu sūdzēties, ka Rīgā trūkst kultūras iestāžu – kultūras nami mikrorajonos, kultūras un tautas mākslas centri “Mazā ģilde” un “Ritums” Vecrīgā un pat vesela VEF kultūras pils! Tālāk no vecpilsētas arī mecenāta Augusta Dombrovska lolojums – kultūras pils “Ziemeļblāzma”. Un, ja atgriežamies galvaspilsētas centrā, tad tur mūs gaida visas mūsu tautas lepnums un gods – Māmuļas nams. Taču, neskatoties uz šo uzskaitījumu, var un vajag uzdot jautājumu: vai ar to gana?
Ja domājam, ka kultūra ir tikai amatiermāksla, tad laikam jau kultūras centru ir pietiekami daudz. Neviens baletpulciņš Vērmaņdārzā mēģinājumus nerīko, kā tas bija kovidlaikā. Ja raugāmies atbildīgi, tad jāsaprot, ka ar amatiermāksla pilsētā nevar nosegt visas kultūras vajadzības. Šajā kontekstā ļoti iederīgs ir nupat Rīgas Domē notikušā foruma "Tradicionālās kultūras attīstības izaicinājumi Rīgā" mērķis – aktualizēt iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē, kas ir viens no veidiem, kā izveidot ciešāku piederību Rīgai, Latvijai, latviskajam; tradīcijām un to pēctecībai nākotnē.
Līgas un Dāvja cerību centrs
Mums tik mīļajā un skaistajā Vecrīgā ir tādi kaktiņi un pat laukumi, kuros tūristi reti iemaldās. Tā vēl nebūtu bēda, bet novārtā pamestas ielas un vietas taču godu nedara ne pilsētai, ne pilsētas galvenajam arhitektam. Tūristu plūsmu Vecrīgā forumā analizēja Rīgas galvenais arhitekts Pēteris Ratas, piebilstot, ka jaunā amatniecības un tradicionālās kultūras centra izveidošana dos iespēju tūristus novirzīt uz ielām, kurās parasti tos neredzam. Kur tad atradīsies jaunais tūristu, vietējo amatnieku un tradicionālās kultūras interesentu plūsmu krustpunkts? Izrādās – turpat līdzās Domes ēkai, aiz bijušā Rīgas Tehniskās universitātes korpusa.
/nginx/o/2023/12/11/15775518t1h64bb.jpg)
Rīgas kultūras un tautas mākslas centra (RKTMC) “Ritums” direktore Līga Lukašunas ir cerību spārnota. Jau veikta virkne priekšdarbu, lai pārskatāmā nākotnē taptu viņas un Rīgas Domes deputāta Dāvja Stalta lolotais tradicionālās kultūras un amatniecības centrs. Dāvis Stalts savā foruma ievadrunā atzīmēja, ka iets cauri dažādiem tradicionālās kultūras kopšanas un nekopšanas posmiem un uzsvēra, ka mēs varam meklēt netradicionālo tradicionālajā. Paradoksāli? Protams. Tomēr, tas strādā.
Par top liecina labās prakses piemēri Rīgā, kurus minēja foruma dalībnieki – Jāņi Dzegužkalnā un alus darītavas kultūrvietā “Labietis”; “Skyforgrer”, “Raxtu Raxti” un Fiņķa koncerts beidzot atbrīvotajā Uzvaras laukumā.
/nginx/o/2023/12/11/15775585t1h3480.jpg)
Protams, labās prakses piemēru par to, kā tradicionālā kultūra tiek integrēta pilsētvidē, ir daudz vairāk, no savas puses pielikšu tos, kuros pašam gadījies būt klāt – tautas mūzikas koncerts "Trejdeviņi spēlmanīši" un tautas mūzikas instrumentu izstāde Hanzas peronā Dziesmusvētku laikā, brīnišķīgie Rīgas apkaimju svētki vasaras beigās, aizrautīgie mazie rīdzenieki Brīvdabas muzeja Mārtiņos un koklētāju aktivitātes turpat, izstādē „Dvēseles stīgas".