Marija Leiko bija latviešu un vācu teātra un mēmā kino aktrise, kura pirms Pirmā pasaules kara spēlēja Jonatāna biedrības (Rīgas strādnieku savstarpējās palīdzības biedrības) teātra trupā un "Apollo" teātrī Grīziņkalnā. Vēlāk studēja Vīnes ķeizariskajā muzikālās un dramatiskās mākslas akadēmijā, strādāja dažādos vācu teātros.

1917. gadā Leiko sāka filmēties mēmajā kino, paralēli strādājot izcilā režisora Maksa Reinharta aktieru trupā Berlīnē. Filmējusies pie vācu kino ekspresionisma klasiķa Frīdriha Vilhelma Mūrnava. Pēc Hitlera nākšanas pie varas Leiko 1933. gadā atgriezās Latvijā, bet, uzzinot par meitas nāvi un mazmeitas piedzimšanu 1935. gadā, viņa ar vilcienu devās uz PSRS, kur Maskavas kolēģi viņu pierunāja vienu sezonu strādāt latviešu teātrī "Skatuve".

Filmas režisors Dāvis Sīmanis prāto: “Ir sajūta, ka Marijas Leiko atveidoto lomu raksturi un tēlu pieredze, kā arī ticība mākslas pārspēkam pār politisko režīmu, nostādīja viņas personību pret Staļina nežēlīgo valsti un, protams, kā vēsturē ierasts, viņa šajā cīņā zaudēja. Tomēr Marija Leiko kopā ar miljoniem citu nevainīgu cilvēku ir atstājusi mums spēcīgu vēsturisko mācību, kas, negaidīti pēc nepilniem 100 gadiem, necilvēcīgā kara Ukrainā, Putina Krievijas iekšējo represiju un citu globālo konfliktu kontekstā, ir vairāk kā svarīga.”

Filmas radošā komanda ir režisors Dāvis Sīmanis, operators Andrejs Rudzāts, scenārija autori Dāvis Sīmanis, Magali Negroni, Tabita Rudzāte, filmas māksliniece Kristīne Jurjāne, grima māksliniece Beata Rjabovska, galvenajās lomāsOlga Šepicka, Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Inese Kučinska, Vilis Daudziņš, filmas komponisti ir Paulius Kilbauskas, Justas Štaras, montāžas režisore Ieva Veiverīte, producenti Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe.

74. Starptautiskais Berlīnes kino festivāls šogad norisināsies no 2024. gada 15. februāra līdz 25. februārim Vācijā. Tas ir viens no lielākajiem, nozīmīgākajiem un tradīcijām bagātākajiem A klases filmu festivāliem pasaulē, kas norisinās kopš 1951. gada, kas līdzās Kannu un Venēcijas festivāliem tiek uzskatīts pa vienu no Eiropas kino galvenajiem gada kino forumiem. Festivāla programma tiek veidota no vairākiem tūkstošiem pieteiktu filmu. Berlīnes Kino festivāla Foruma programma savā atlasē izceļ kino kā medija nozīmi, izvēloties filmas, kurās ietverts nozīmīgs sociāli mākslinieciskais vēstījums un kurās pievērsta īpaša uzmanība kino estētikai.

Filmas producents Gints Grūbe: “Tas, ka filma “Marijas klusums” pasaules pirmizrādi piedzīvos Berlīne kinofestivālā, ir notikums, kas liek arī domāt par vēstures līkločiem un filmas galvenās varones prototipa - aktrises Marijas Leiko dzīvesstāstu. Aktrise 30.gados bēga no nacistiskās Vācijas un nonāca Staļina Krievijā. Šodien, kad Krievija tiecas mazināt Staļina noziegumus, svarīgi runāt arī par mākslinieku sadarbību ar noziedzīgu varu, kad šīs neizstāstītas 20. gadsimta vēstures lappuses daudz ko atklāj arī par mūsdienu varas pasauli, liek domāt par inteliģences attiecībām ar varu un šo attiecību iespējamām sekām. Leiko dzīvesstāsts ir savā ziņā “baltais vēstures plankums” un būtiski, ka caur pasaules festivāla forumu varam tam pievērst uzmanību.”

Filmas izveidi atbalsta Nacionālais Kino centrs, Lietuvas Kino centrs, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Televīzija, Eiropas Savienības fonds Creative Europe MEDIA. Filma “Marijas klusums” ir veidota kā Latvijas (Mistrus Media) un Lietuvas (Broom Films) koppražojuma filma.

Dita Rietuma, Nacionālā Kino centra vadītāja: “Priecājos, ka Latvijas spēlfilma – Dāvja Sīmaņa “Marijas klusums” ir izraudzīta tik nozīmīgai un prestižai kino skatei kā Starptautiskais Berlīnes festivāls. Stāsts par Latvijā dzimušo, slavas virsotnes Vācijā iekarojušo, un Maskavā nogalināto aktrisi Mariju Leiko ir ne tikai atgādinājums par Staļina represijām, kurās tika iznīcināti arī Latviešu teātra “Skatuve” aktieri, bet arī vērienīgs laikmeta atveids.

Filmas “Marijas klusums” stāsts parāda totalitāru režīmu represiju iracionalitāti un absolūto nerēķināšanos ar indivīdu, būtībā – kolektīvu sajukšanu prātā. Tas ir arī ļoti konkrēts vēsturisks cieņas apliecinājums spēcīgai sievietei, kura “caur sevi translē” 20. gadsimta traģiskos notikumus. Lieki piebilst, ka kolektīva jukšana prātā un totalitārisma smārds ir ne tikai pagātnes, bet arī satraucoša mūsdienu realitāte.”

Režisors Dāvis Sīmanis iepriekš veidojis tādas vēsturiskas drāmas kā “Pelnu Sanatorija” (2016), “Escaping Riga” (2014), “Tēvs Nakts” (2018) un “Gads pirms kara” (2021).

Savukārt filmu studija “Mistrus Media” pēdējos gados veidojusi vairākas vēsturiskas spēlfilmas un korpražojuma filmas kas izrādītas A klases kinofestivālos – Viestura Kairiša spēlfilma “Janvāris” 2022 gadā pirmizrādi piedzīvoja Traibekas Starptautiskajā kino festivālā ASV, ungāru režisora Deneša Naģa kopražojuma spēlfilma “Dabiskā gaisma” ieguva Sudraba lāci Berlīnes Starptautiskajā festivālā 2021. gadā un lietuviešu režisora Šarūna Barta filma “Mijkrēslis” bija iekļauta 2020. gada Kannu festivāla oficiālajā programmā.