"Kļuva tik slikti, ka bija klāt ātrā palīdzība!" Prezidents Rinkēvičs atsauc atmiņā amizantākos Ziemassvētkus

"Es patiesībā svētkus ļoti maz svinu. Gandrīz nemaz," saka Rinkēvičs.

Vaicāts, kāpēc tā, viņš atbild: "Pat nezinu. Laikam nav iekšējas nepieciešamības. Varbūt ar 18. novembri ir mazliet citādi - tur man ir gan svētki, gan pienākums, bet parasti man svētki drīzāk ir brīdis, kurā es uzlādēju baterijas.

Ko darīšu šajos Ziemassvētkos, pat nezinu - tagad man tomēr diezgan pamatīgas izmaiņas ierastajā dzīves kārtībā, ko nosaka kaut vai tas, ka ir apsardze.

Es pat reizēm, dzenot jokus, saku - man ir tāda sajūta, ka man visu laiku kāds seko (ironiski teatrāli), un liekas, ka viņi ir visur... Nopietni runājot, mani apsardzes puiši ir ļoti profesionāli un diskrēti, bet es taču zinu, ka viņi kaut kur ir. Ar to šajā darbā vienkārši jārēķinās."

Taču viņš atsauc atmiņā kādu amizantu Ziemassvētku svinēšanu. "Visinteresantākie Ziemassvētki man reiz sanāca desmit vai vienpadsmit gadu vecumā. Neraugoties uz deficīta laikiem, mamma bija kaut kur dabūjusi mandarīnus, kādus kilogramus divus.

Viņa domāja, ka ir tos pirms svētkiem veiksmīgi noslēpusi, bet es tos tikpat veiksmīgi atradu. Un tikpat veiksmīgi visus divus kilogramus arī apēdu, pa starpu uzkožot vēl piparkūkas.

Pēc pāris stundām kļuva tik slikti, ka bija klāt ātrā palīdzība, un visus Ziemassvētkus un Jaungadu es pavadīju Slokas slimnīcā. Pēc tam gadu nevarēju paskatīties ne uz mandarīniem, ne piparkūkām. Izbīlis visiem bija liels, neviens nevarēja saprast, kas par vainu, - es jau vēl arī ilgi neatzinos, ka esmu saēdies mandarīnus. Gulēju slimnīcā un jutos pats nelaimīgākais cilvēks visā plašajā Visumā."

Vairāk lasi žurnāla "Ieva" 20. decembra numurā!