/nginx/o/2023/01/10/15071378t1hb045.jpg)
Vecas fotogrāfijas to uzlūkotāju var aizraut ar reālijām, kuras ir klātesošas mūsu šodienas pieredzē, taču to atveidi ir savādāki – pirmatnējāki, robustāki un tieši tāpēc arī autentiskāki. Līdzīgi ir ar senatnīgām kartēm, kuru izkārtojumos varam atpazīt šobrīd zināmās valstu teritorijas, ūdens klajumu veidotās piekrastes līnijas un pēc kuģu nosaukumiem, kuri dekoratīvi (bet dažkārt – pilnīgi obligāti) ievietoti starp mežonīgu viļņu kopojumiem, atpazīt konkrēta vēsturiskā perioda politisko situāciju.
Līdzīgas sajūtas piemeklē, iepazīstoties ar somu rakstnieka Olli Jalonena (Olli Jalonen, 1954) romānu “Debesu lode” (Taivaanpallo, 2018) kuru tulkotājas Maimas Grīnbergas pārnesumā nu jau aizvadītajā gadā pirmoreiz varējām iepazīt arī latviešu valodā.
Grāmatā satiekamies ar zēnu, vārdā Angus, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmunda Haleja (Edmond Halley, 1656-1742) palīgu, un šis likteņa pavērsiens viņu ievirza plašā un saistošā ceļā uz jaunām zinībām. Zēns dzīvo 17. gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas ir nošķirta vide no mutuļojošajām norisēm Centrāleiropā. Guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos.
Romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu “Debesu lodi”, vairāku literāro balvu autors un četrkārtējs Ziemeļvalstu padomes Literatūras balvas nominants 30 gadus pētīja Svētās Helēnas salu, kā arī ir meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu, pašpietiekamu tēlu romānā. Gluži kā ūdenszīmi uz banknotes.
