Veiksmīgi komponēja ne tikai publikas mīlulis Guntis Veits, bet arī virtuozais ģitārists Armands Alksnis, kas ansamblim pievienojās 1981. gadā: dziesmām “Atbilde”, “Afišas” u.c. sekoja cikls ar Aleksandra Čaka dzeju. “Credo” ieraksti ik dienu skanēja radio, tika izdotas viena mazā un divas lielās skaņuplates. Savu temperamentīgo, skatuviski atraisīto, dinamisko sniegumu “Credo” demonstrēja koncertos Latvijā un aiz tās robežām: Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Ukrainā, Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Gruzijā, Kongo u.c. Viņu kontā ir rekords - 18 dienās 33 koncerti Vjetnamā, “Credo” ir aizsācēji labdarības akciju tradīcijai - 1983. gadā viņi savus klausītājus pulcēja Rundāles pils priekšā.
Zūdot jaunības bezrūpīgumam, “Credo” dziesmās blakus humoram parādījās nopietnu, pat globālu problēmu pieteikums, līdz ar to mainījās ne vien mūzika, bet arī sastāvs. Astoņdesmito vidū V. Bokuma vietā stājās Guntars Brečs, V. Skujiņam pilnībā uzņemoties administratīvās rūpes, basģitāru sāka spēlēt Eduards Glotovs, kuru drīz vien uz Rīgu uzaicināja “Remix”. Norlands Millers, Edijs Cionelis un Aivars Vīksna kļuva par “Credo” dalībniekiem 80. gadu beigās, taču deviņdesmitajos pēc Edgara Silacērpa hita “Vecais draugs” šķita, ka par “Credo” nāksies aizmirst. Tomēr 1997. gadā iestājās negaidīta “Credo” renesanse, kad par godu labāko dziesmu izlases izdošanai grupa sarīkoja koncertturneju savā klasiskajā sastāvā.
Kopš 1999. gada joprojām “Credo” karogu tur Guntis Veits, kopā ar viņu muzicē Aivars Vīksna, Gundars Lintiņš, Guntars Endzelis, izdoti vairāki albumi. 21. gadsimtā grupas koncertģeogrāfiju papildinājušas ārzemju latviešu mītnes vietas. Ansambļa muzikālās gaitas detalizēti atspoguļotas Andras Alksnes grāmatā “Credo” (2008). Tikmēr daļu kādreizējo dalībnieku, arī viņu atvases kā “Sērkociņu cehu” sapulcināja Valdis Skujiņš, notika ne tikai koncerti, bet arī ieskaņots albums “Netraucē sievieti, kas klusē!”.