Tieši ideoloģiskais spiediens ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc džezs un Raimonds Pauls tomēr ir salīdzinoši atvienoti fenomeni, kaut arī šī žanra ietekmes caurvij maestro daiļradi visdažādākajos tās attīstības periodos.

“Džezā, atšķirībā no citiem mūzikas žanriem, uz skatuves koncerta laikā tiek radīta kompozīcija. Viņa tiek radīta, un tā ir tā sauktā brīvā improvizācija. Bet viņa nav brīva, viņa ir saistīta ar saviem noteikumiem – gan harmonijām, gan visu kaut ko,” sarunā ar grāmatas "Etīdes par dzīvi" sastādītāju Dinu Balodi pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem stāstīja maestro. “Tas attiecas arī uz dziedāšanu un dziedāšanas līniju. Tas rada tādu kolosālu sajūtu – koncerta laikā tu vari atļauties, tev ir dota iespēja brīvi izteikt, apstrādāt tematisko materiālu. Bet tu nedrīksti iziet ārā no rāmjiem. Tā nav vienkārša lieta, starp citu. Tur ir jābūt iekšējai ritma sajūtai – momentā pārslēgties.”

Raimonda Paula nokļūšana uz džeza tempļa pirmajiem pakāpieniem ir saistāma vēl ar pusaudža periodu – kopš 14 gadu vecuma viņš spēlēja klavieres dažādos deju ansambļos, pakāpeniski apgūstot improvizācijas mākslu un arī džeza ābeci. Tika sākti pirmie mēģinājumi autorkompozīcijās.

Kopš 50. gadu vidus skaņraža darbība izvērsās paralēli divos virzienos – koncertdarbībā un komponēšanā. 1956. gadā kopā ar kursabiedru, kontrabasistu Egilu Švarcu viņš izveidoja Rīgas Radiofona estrādes sekstetu (RES) un aprīlī Radio skaņu ierakstu studijā tika ieskaņota pirmā Raimonda Paula dziesma “Nenosūtītā vēstulīte” (vokāls: Valentīna Butāne), kā arī pirmie instrumentālie skaņdarbi.

Gadu vēlāk kopā ar RES jaunais mūziķis kļuva par Rīgas estrādes orķestra (REO, diriģents Ringolds Ore) mūziķi. Iesākās aktīva koncertdzīve, uzstāšanās koncertos Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā. REO savā repertuārā iekļāva Paula 50. gadu dziesmas “Lai tik līst”, “Mēs tikāmies martā” (ieskaņojis Edgars Zveja). Vairākas dziesmas no tām izdotas skaņuplatēs.