Roberto: "Neesmu vēl pieņēmis mammas aiziešanu"

"Varbūt tas ir nežēlīgi, ko teikšu, bet, kad pirms sešiem gadiem aizgāja tētis, es, protams, ļoti pārdzīvoju, bet ne tik ļoti, jo man palika mamma. Bet, kad aizgāja mamma... Mamma bija mūsu ģimenes kolonna, banka - viss, viss. Mums bija līdzīgi raksturi, un man vēl tagad ir ļoti dīvaini runāt par viņu pagātnē..." atklāj Roberto, piebilstot, ka  bieži mammu redz sapņos. 

Viņš joprojām šo faktu nav pieņēmis. "Reizēm pieķeru sevi pie domas - kā, kāpēc viņa šodien vēl nav zvanījusi?

Mamma bija līdere.

Viņu sauca Bindžeda, viņai vienīgajai apkārtnē bija tāds vārds, un visi viņu zināja. Mamma bija ļoti stipra, palīdzēja tētim fermā, arī ar smagajiem darbiem."

Viņš ir pateicīgs par to, ka mamma viņam iemācījusi vienkāršību un atvērtību. "Lai kur eju, man patīk iepazīt cilvēkus, es nevērtēju nevienu pēc tā, cik viņš man varētu būt noderīgs. (..) Mamma vienmēr būvēja tiltus starp cilvēkiem, kas bija sastrīdējušies. Arī mūsu ģimenē, kad bija kādi strīdi, mamma bija tā, kas visus mēģināja samierināt, un viņai sanāca. Tāds talants! Mammas mājās uz galda vienmēr bija kaut kas garšīgs viesiem, kaimiņiem - visiem. Un arī to esmu no viņas iemācījies."

Vairāk lasi žurnāla "Ieva" 7. februāra numurā!