Var lieliski saprast tos, kuri saviebjas un skābi nosmīn katrreiz, kad mākslinieks tiek pieteikts kā “leģendārs”, “pasaulslavens” vai nosaukts par “kulta mūziķi”. Taču zināma nopietnība noteikti ir pēdējā apzīmējuma lietojumā, runājot par apvienību “Bohren & Der Club of Gore”.

Kolektīvs, kuru 1992. gadā Ķelnē dibināja jau izsenis savā starpā pazīstamie Torstens Benings (Thorsten Benning), Robins Rodenbergs (Robin Rodenberg), Rainers Henzeleits (Reiner Henseleit) un Mortens Gass (Morten Gass), laika gaitā ir uzturējusi un bagātinājusi žanru, ko jau pāris desmitgades pierasts apzīmēt ar salikumu doom jazz.

Retās un salīdzinoši īsās turnejas gadu gaitā ir ne tikai audzējušas apvienības cienītāju un koncertu apmeklētāju loku apvērsti pretējā tempā mūziķu spēlētās mūzikas nesteidzībai, bet pat padarījušas šos koncertus par sava veida svētceļojumu galamērķiem.

Noslēpumainība, kas apvij kopš 2016. gada par trio kļuvušās apvienības dalībnieku personības un koncertu apstākļos konsekventi ievēroto askēzi gaismas partitūrā, ne vienā vien melomānā ir tikai vairojusi vēlmi lietot apzīmējumu “kulta grupa”, iepazīstinot topošos sekotājus ar parādību vārdā “Bohren & Der Club of Gore”.

Lūk, kādus vārdus grupas darbam veltījis kāds mūzikas kritiķis pēc albuma Black Earth (2016) noklausīšanās, kad mūziķi ātri vien sāka iekarot klausītāju atzinību arī viņpus okeānam:

“Kas gan ir tas, ko šie vīri spēlē, un kas klausītājus tik ļoti piesaista, bet kritiķiem liek tvert pēc vārdnīcām, lai šo mūziku aprakstītu? Džezs, protams! Tas, visticamāk, ir džezs, kādu nebūsiet dzirdējuši nekad iepriekš. Salīdzinājumam – vai atceraties Andželo Badalamenti skaņu celiņu seriālam “Tvinpīka”? To lēno, slinko, rotaļīgi minimālistisko 50. gadu rokenrola un salonmūzikas kokteili, no kura, izdzirdot vien dažus akordus, acu priekšā nostājas Odrijas Hornas tēls, koķeti šķērsojot telpu?”

Pandēmijas pašā priekšvakarā klajā nākušais devītais “Bohren & Der Club of Gore” albums Patchouli Blue ir pēdējais viņu studijas veikums un pirmais pēc bundzinieka Torstena Beninga aiziešanas. Kā to atzīst cauri laikam nemainīgi rimtajā “Bohren” apziņas plūsmā ausis “īpaši piešāvušie” – nepateiksi! Jo lielākas izmaiņas, jo vairāk lietas paliek nemainīgas grupas muzikālajā universā.

“Tā ir maigākā blekmetāla grupa uz Zemes. Viņi spēlē antisociālu kokteiļu mūziku, kas kaut kādā ziņā ir eksotiska, bet tikai ja pieņemam, ka šīs eksotiskās vietas ir tukšas un nomaļas alejas un jēdziens “atvaļinājums” nozīmē vienkāršu gulēšanu ar seju uz zemes,” teicis vēl kāds cits kritiķis, kura daiļrunību kā ar cirvi pāris gadus vēlāk vienā no intervijām apcirta grupas taustiņnieks Mortens Gass. Vaicāts, kur vēl mūziķi smeļas iedvesmu savai daiļradei, viņš atbildēja – džintonika glāzē.

Biļetes uz "Bohren & Der Club of Gore" koncertu svētdien, 24. martā “Hanzas peronā” nopērkamas “Biļešu paradīzes” tirdzniecības tīklā.