Turpinot aizvadītajā gadā iesākto tradīciju, arī šogad pirms festivāla tuvāka iepazīšanās ar autoriem, kuri tajā piedalīsies. To iesāksim ar īsu biogrāfisku aprakstu, kam sekos dzejolis un neliela saruna ar autori. 

Pirmo rīta kafiju ar dzejnieku aicinām nobaudīt kopā ar Šolē Volpē (Sholeh Wolpé) – irāņu izcelsmes amerikāņu dzejnieci, dramaturģi un libretisti.

Viņas jaunāko krājumu “Abacus of Loss: A Memoir in Verse” izdevums “Colorado Review” atzinīgi novērtēja kā darbu, kas izaicina patriarhāta ideju ar spēcīgām metaforām un vēstījumu.

Kopumā autore izdevusi 12 dzejoļu krājumus, atdzejas darbus un antoloģijas, kā arī rakstījusi tekstu oratorijai, vairākām lugām un starpžanru projektiem. Viņas jaunākais darbs libreta žanrā ir pilna apjoma opera, kuras mūziku rakstījušas sešas titulētas komponistes.

Autores iegūto atzinību klāstā ir “PEN/Heim” balva 2014. gadā, balva “Midwest Book Award” 2013. gadā un Loisa Rota persiešu tulkojuma balva 2010. gadā.

Šajā gadā Volpē darbojas Neištates Starptautiskās balvas žūrijā. Šo balvu literatūrā pasniedz kopš 1970. gada un to finansē Oklahomas Universitāte un izdevums “World Literature Today”.

Volpē atdzejojusi 12. gadsimta sūfiju mistiķa Atāra un 20. gadsimta irāņu revolucionārās dzejnieces Forūgas Farohzādas darbus, tādejādi bagātinot persiešu literatūras pieejamību angļu valodā.

Autore dzīvojusi Irānā, Trinidadā un Lielbirtānijā, šobrīd atrodas rakstniecības rezidencē Kalifornijas universitātē Ērvinā, dzīvo gan Kalifornijā, gan Barselonā.

+++

Trinidadā par mani rūpējas tante. Vecāmāte gatavo ēst un neskopojas ar padomiem. Es uzbarojos. Mana āda nav pietiekami tumša. Tā nav arī pietiekami balta. Mani mati nav stingrās sprogās, nedz krīt lejup taisni kā ūdenskritums. Es gribētu ar gludekli izgludināt savu mēli tik asu, lai būtu te piederīga.

Sievietes izdzied prombūtni kā operu.

Viņas izsmidzina to uz baltiem palagiem kā smaržas,

uzpotē to kokiem kā zarus no dzimtenes,

neizdzēšamus rētojumus uz viņu lūpām.

Deja ir šī vakara vēsma,

tā šūpo bendes virvi.

Auksti pirksti bužina manus matus.

No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

Kāds ir tavs ieteikums možam un enerģiskam rītam?

Vispirms iesaku veikt dažus jogas vingrojumus un izstaipīt muskuļus, ļaut “nosēsties” nakts sapņiem. Tad vēlams kāds malks kafijas vai tējas, dzejas grāmata un mūzika – putnu dziesmas, Šopēns vai Lists.

Kuras trīs lietas tu paņemtu līdzi uz Latviju, kas, tavuprāt, simbolizē tavu valsti šodien?

Savu vēstījumu, manu kolēģu – citu dzejnieku vēstījumus un atvērtu sirdi jūsu vēstījumiem.

Par ko tu nekad nerakstītu savā dzejā?

Nekad nerakstītu melus.

Nosauc trīs lietas, ar ko tev asociējas Latvija?

Aizkustinošām tautasdziesmām (man tas ir aktuāli, jo esmu libretiste), auksto zupu, jo mani interesē dažādas virtuves, mežiem, jo jums tie ir.

Par ko vēsta tava dzeja?

Par trimdu, zaudējumiem, bet līdztekus – cerībām, humoru un pateicību.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Palūkojies aiz priekškara, jo tur var atrast patiesu skaistumu.

Tavs novēlējums labai dienai…

To ir daudz. Piemēram, es novēlu allaž pamostoties uzzināt labas ziņas. Bet, ja man jānosauc viens, tas laikam būs šis: lai jums vienmēr ir cieša saikne ar idejām, atklājumiem un saviem līdzcilvēkiem.