Tikām iepazīšanos ar dzejniekiem turpinām ikrīta kafijas pauzē. Šoreiz tajā pievienojas dzejniece Lubi Barre no ASV. 

Dzejniece, rakstniece un kuratore Lubi Barre dzimusi Parīzē, bērnību pavadījusi Somālijā un ASV. Viņas darbi iekļauti apgāda „Cannongate Books” izdotajā antoloģijā „My Old Man”, vācu valodā dzeja publicēta „Punctum Verlag” dzejas izlasē „Here and There”, kā arī antoloģijā „Kontinentaldrift. Das Schwarze Europa”, kas izdota „Wunderhorn Verlag” paspārnē.

Pēc autores iniciatīvas īstenoti vairāki dzejas lasījumu cikli, tostarp lasījumi pasākumā „FRAMED” un „Breaking the Canon” Hamburgas kultūrvietā „Kampnagel”. 2020. un 2021. gadā bijusi Hamburgas festivāla „Fluctoplasma” literārā kuratore.

Barre ir saņēmusi daudzkārtējas stipendijas rakstniecības jomā, darbojas kā radošās rakstniecības pasniedzēja dažādos literatūras semināros.

Sirds lūst

Man priekšā sēž kāds vīrietis. Viņš smēķē, nervozs, mūždien nervozs. Viņš skatās, mūždien skatās. Acu zilumu apēno garas skropstas. Ir lietas, ko viņš nespēj pateikt, kas paliek aiz barikādes. Viņš domā, ka, skatīdamies uz mani, viņš spēj pārraidīt savu nožēlu.

Es nereaģēju tā, kā viņš pieradis. Es skatos pretī, arī aiz barikādes. Dažbrīd es novēršos, neesmu pieradusi atļaut citiem skatīties man acīs. Es sēžu sakrustotām kājām, bet ilgojos uzlikt savas rokas uz viņējām, mūsu mutes būtu tādas, kā paredzēts, kā jābūt. Es gribu būt maiga, es gribu būt stipra. Es nedaru neko un prātoju, vai šķietos auksta.

Viņš ir šeit, lai pateiktu man kaut ko, ko viņš varbūt ir, varbūt nav iepriekš vingrinājies pateikt. Es redzu, ka viņam patīk drāma... ja vien viņš spētu to kontrolēt. Viņš grib, lai es uzņemos vadību, bet es svārstos. Es negribu būt vienīgā, mana sirds viņam par liecinieci. Tāpēc es daru to, kas ir pretēji manai dabai, izvairos no lēmumiem un kā atvainodamās sliecos uz pasivitāti.

Tas notiek ātri. Tukšajā bārā dzērienus vairs nepasūtām, bārmenis ir vienīgais šo moku liecinieks. Mēs aizejam, iedami blakus, bet šķirti. Abi esam samulsuši, cik labi mums izdevies nodot sevi, šausmās, cik stīvi mūsu locekļi, cik cieta zeme zem kājām.

Es lūdzu, lai atvadāmies uz stūra, pirms mēģinu ko labot savā aptuveni stoiskajā stilā. Viņa pauze ir pārāk ilga tam nemieram, kas stindzina man asinis, un es aizeju. Viņš nepaliek stāvam, dodas prom.

Nolemtību viņa sejā es negribētu uzkrāsot uz dzelzceļa stacijas.

No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.

Kāds ir tavs ieteikums možam un enerģiskam rītam?

Mani rīti vairāk ir haotiski nekā moži un enerģiski, jo man ir bērni. Mans rīts sākas tikai tad, kad viņi ir devušies prom. Pošoties dienas gaitām, man patīk klausīties dažādus raidierakstus vai intervijas, arī tase kafijas vai melnā tēja ir ļoti nozīmīga daļa rīta rituāla.

Kuras trīs lietas tu paņemtu līdzi uz Latviju, kas, tavuprāt, simbolizē tavu valsti šodien?

Šis man vienmēr ir bijis diezgan grūts jautājums. Es esmu somāliete, piedzimu Parīzē, augu ASV, jau 11 gadus es dzīvoju Vācijā. Kura no šīm visām tad ir mana valsts? Tāpēc es labāk izvēlos, lai par mani runā mana dzeja.

Par ko tu nekad nerakstītu savā dzejā?

Es savā dzejā jau rakstu par tēmām, kurām citi nekad nepievērstos. Var sacīt, ka manas dzejas stūrakmens ir patiesums. Tātad – manai dzejai nav robežu. Mākslai ir jābauda pilnīga brīvība.

Nosauc trīs lietas, ar ko tev asociējas Latvija?

Reiz es viesojos pie saviem draugiem no Melnkalnes kādā mazā Nīderlandes pilsētiņā un tur satiku vienu latviešu meiteni. Viņa bija slaida, skaista un gaišiem viļņainiem matiem, diezgan klusa, bet varēja just, ka viņa ir “dziļa” personība. Tas arī ir viss, ko zinu par Latviju.

Par ko vēsta tava dzeja?

Kā saka mans dēls, tā vēsta par manām “jūtām, manu bērnību, skumjām un atmiņām”. Es vēl piebilstu, ka rakstu par ne pārāk patīkamām, bet nepieciešamām dzīves pieredzēm un apstākļiem.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Esi brīvs būt brīvs!

Tavs novēlējums labai dienai…

Pamosties līdz ar modinātāju!