"Sākot runāt skaļi un sūdzoties jeb iestājoties par lietām, kas šķiet netaisnas vai būtiskas, ir jānopurina neredzami zirnekļu tīkli no sejas.

Pie mums klusu ciešanas un “gan jau paši tiksim galā” tradīcijas ir senākas un spēcīgākas par sarunu un diskusiju kultūru. Nereti gaužamies, tomēr darīt nedarām, jo – ja nu kas mainās? Tad vēl būs jāpielāgojas vai jāatbild par pieņemtajiem lēmumiem.

Novēroju, ka Latvijas cilvēki sūdzas arvien labāk. Mēs būvējam saturiski pilnus, juridiski un ētiski pamatotus teikumus, kuros iekļaujam potenciālos risinājumus. Strīdamies, protams. Bet labāk un dzirdīgāk strīdamies. Ja vēl salāgotu citkritikas un pašdarīšanas kausus, vispār būtu paradīze. Jo produktīva ir tā sūdzēšanās, kas orientēta uz darbību, nevis uz “jūs jau varējāt”, “labāk būtu, ja”. Tie, kas dara, tie arī izdara. Tie, kas vaid, paliek vaidot, kaut tiem vajadzētu klusēt, nevis mācīt darītājus. Vai nu ir “Ādamam bija septiņi dēli un visi dara tā”, vai piecelies un parādi piemēru! Biežāk mums vajag plecu, ne kritiku.

Iespēja saglabāt cilvēcību

To, ka mums ir demokrātiska valsts, novērtēju katru dienu. Atverot sociālos tīklus, paskatoties Krievijas virzienā, paskatoties uz debesīm virs galvas. Ne vienmēr ar prieku novērtēju – gribētos, lai visi domā kā es, bet nākas norīt neērtību vai dusmas un saprast, ka drīkst būt citi viedokļi. Demokrātija ir iespēja saglabāt cilvēcību un cieņu, dzirdēt vienam otru milzīgi plašā reliģiju, priekšstatu un izvēļu pasaulē. Un katrs mēs atbildam par katru vārdu un izvēli.

Demokrātija nav iespēja atklāti vienam otru ienīst un lamāt, tas ir haoss. Saruna, kurā abas puses ieklausās, ir it kā vienkārša prakse, bet arī nemaz ne tik vienkārša.

Saruna, kurā tu dzirdi, nevis gaidi brīdi, kad varēsi izteikties, ir diezgan reta.

Tai cilvēku daļai, kura neuzskata, ka ir svarīgi, ka mums ir demokrātiska valsts, es gribētu atgādināt par laiku, kad mums nebija izvēles brīvības, kā arī par to kopības sajūtu un cerību, kāda valdīja okupācijai beidzoties. Es gan domāju, ka Krievijas pilna izmēra iebrukums Ukrainā un 7. oktobris ar visām tā drausmīgajām sekām mums to atgādina katru dienu.

Jāsadzeras drosmi

Neatceros, ka es personīgi būtu viena pati aizsākusi kādu lavīnu, kas maina pasauli uz labāku, tomēr labprāt pieslēdzos tām iniciatīvām, kas man šķiet jēgpilnas. Es ticu un redzu, ka kopā mēs varam daudz ko mainīt, ticu tam, ka politikā nav tikai zagļi, laupītāji un slampas.

Ticu tam, ka Latvijā ir cilvēki ar gaišām acīm, galvām un sirdīm. Tikai mums dažreiz drosmi jāsadzeras, lai to pateiktu."