Farsi valodā rakstošais autors tiek uzskatīts par vienu no redzamākajām personībām mūsdienu afgāņu dzejā. Savus darbus viņš lielākoties publicē dažādās saziņas vietnēs internetā – Telegram, Instagram un YouTube, kā arī aktīvi piedalās dzejas lasījumos.

Kopš islāma fundamentālistu grupas “Taleban” nākšanas pie varas 2021. gadā, Mažara darbi tika aizliegti un autors bija spiests meklēt patvērumu trimdā. Mažara dzeja izmantota vairāku plaši pazīstamu afgāņu mūsdienu mūzikas autoru darbos.

Mažara dzeju caurstrāvo dziļa empātija, darbu saturā pievēršoties kara traumām, upuru pārdzīvojumiem un paužot solidaritāti sieviešu protestiem Kabulā pret Afganistānas varas šobrīd īstenoto politiku.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by رامین مظهر Ramin Mazhar (@raminmazhar)

1

Salam, Leila,

pērtā, spīdzinātā.

Salam

tavā postā, sāpēs, bālumā.

Tu teici: „Sveiks,” un tava balss

bija pārsieta brūce,

apjukusi, aizlauzta, sasista.

Kā tev klājas?

Katra rītdiena ir cerību nāves

pieminēšana. Kabulas gaiss

ir melns un balts šajās dienās.

Vai tā sauktais „reibušais” dzejnieks izdzīvoja?

Nē.

Vai tas, kurš apkopa tavas brūces, izdzīvoja?

Nē.

Cik postoši vēji...

Kur gan ir aizpūstas pieneņu pūkas?

Kas noticis ir ar to, kurš no ceļa

nomazgāja tavas asinis?

Saki, kā iet ar grāmatnīcu? Ar kafejnīcu?

Kāda ir sajūta, ieelpojot pēdējo reizi?

Saki, kā notiek šīs bezgalīgās sēras?

Kāda ir sajūta, elpojot zvēra mutē?

Salam, Leila, kas cīnies ar trakumsērgas apsēsto vilku.

Salam, Leila, sarkanais kliedzien, kad tevi spīdzina.

Kas gan ir noticis ar to ciemu,

kuru aizpūta vējš?

Kas gan ir noticis ar tavām lūgšanām,

visām tūkstoš un vienu?

Kā tev klājas? Sazāģēti kauli.

Ko gan lai saka?

Miskastēs vairs nevar atrast ne drusciņas maizes.

Ko gan es varu pateikt?

Istaba vairs nav istaba,

plecs nav plecs.

Mājas vairs nav mājas,

tās ir cilvēku nieru bode.

Viņi sacirta tevi gabalos

savas svētās ticības vārdā.

Nebija vairs neviena, kas tevi apglabātu,

vientuļo putniņ.

Šai absolūtajā

saules pamestajā tumsā

es lūdzos pēc maizes,

bet atbildi nesaņēmu.

Lūdzos pēc skolas, lūdzos pēc darba,

lūdzos pēc bezcerīgajiem

granātkoka ziediem.

Saki – bet ja nu

mūzika nebūtu noziegums?

Tagad pat raudāšana pašam savās mājās

ir pārkāpums.

Nelīdzēja nekas,

ne mūsu protesti,

ne mūsu kliedzieni,

pat lūgšanas ne.

Dievs vienkārši stāvēja blakus bendem.

Bet ja nu mūsu slaktētāji

tik ļoti nesteigtos noziegties?

Ja nu asinspirti

neuzlūkotu kā svētību?

Dievs neslīktu šajā necilvēcībā.

Dievs neklusētu, redzot šo slaktiņu.

Viņi cirta tevi gabalos, sadragāja,

bet tu nekliedzi.

Viņi upurēja tevi saviem Svētajiem Pantiem,

un tu nekliedzi.

Šī zeme ir apreibuša līķa pauris, manu puķīt.

Nepiesien savu sirdi šim burbulim, manu puķīt.

Pietiek!

Jūs mums aizliedzat iet uz skolu un darbu.

Pietiek!

Mēs negribam jūsu ikvakarējo ticības pārtaisīšanu.

Pietiek!

Šī pilsēta kļuvusi par otrādi apmestu bļodu!

Pietiek!

Mūsu vēstures takas pārvērstas asiņu strautos.

Ja mums jāubago gaiss, ko elpot,

tad paturiet to!

Mēs negribam jūsu „Paradīzi”,

paturiet to!

Salam, Leila! Sacirstā tulpju dobe.

Salam, Leila! Mēs esam tev parādā.

Paliec, lai šī pārgurušā dzejoļa beigās

es varu gaudot.

Man nepietiek marles,

ar ko pārsiet šo dziļo brūci.

No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.

Kāds ir tavs ieteikums možam un enerģiskam rītam?

Es teiktu, ka rīts jāsāk ar vannu, ritmiskas mūzikas klausīšanos un brokastīm, kurās noteikti ir svaigi augļi.

Tiesa, ne vienmēr šīs rekomendācijas ievēroju, turklāt uzskatu, ka katrs pats var izvēlēties sev piemērotākos rīta rituālus, ņemot vērā dzīvesveidu, ieradumus un vēlmes.

Līdz ar to – manam ieteikumam īsti nav nozīmes – iesāciet dienu tā, kā jūsu sirds vēlas!

Kuras trīs lietas tu paņemtu līdzi uz Latviju, kas, tavuprāt, simbolizē tavu valsti šodien?

Kā dzejnieks es noraidu nacionālismu un citu izdomātos, uzliktos štampus. Es meklēju brīvību it visā, arī simboliskajās dāvanās, kas nāk gan no manas dzimtenes, gan mana prāta un sirds.

Kā pirmo es vēlētos uzdāvināt haiku, kuras autors ir japāņu dzejnieks Kobajaši Issa. Tā vēsta, ka pat tad, ja pasauli pārņēmušas skumjas un sāpes, puķes turpina ziedēt.

Kā otru dāvanu es ieteiktu jums atklāt persiešu kinorežisora Abāsa Kijārostamī filmas. Tādi šī autora darbi kā “Ķiršu garša”, “Kur ir mana drauga māja?” un “Tuvplāns” ir, manuprāt, iesakāmi, jo tie ataino cilvēka dzīves pieredžu esenci.

Trešā dāvana būtu Novrūzs – persiešu Jaunā gada svinības, kas raksturīgas kultūras reģionam, kurā esmu dzimis un audzis. Šī tradīcija ir izplatīta Afganistānā, Irānā un vairākās Vidusāzijas valstīs.

Neatņemama šo svētku sastāvdaļa ir tradicionālais saldais ēdiens “Haft-Mewa”, kas tulkojumā nozīmē “septiņi augļi”. Šī deserta sastāvā ir rozīnes, kaltēti eleagna augļi, pistācijas, mandeles, žāvētas aprikozes, valrieksti un lazdu rieksti. Svētkos ar to tiek cienāti visi ģimenes locekļi un viesi. Tā garša un svētku sajūta man ir īpašas atmiņas no bērnu dienām Afganistānā, tā ir daļa manas kultūras, kuru gribētu parādīt Latvijai.

Par ko tu nekad nerakstītu savā dzejā?

Par naidu.

Nosauc trīs lietas, ar ko tev asociējas Latvija?

Latvija man asociējas ar labi saglabātu dabu, stiprām rakstniecības tradīcijām un tādiem dzejniekiem, kā, piemēram, Madara Gruntmane, kā arī bagātu kultūru – Dziesmu un Deju svētku tradīciju.

Par ko vēsta tava dzeja?

Manas dzejas vadmotīvi ir cilvēcības izzināšana – emocijas un uzdevumi. Es piedzimu 1995. gadā Afganistānā, laikā, kad bija beidzies Padomju savienības īstenotais karš. Padomju armija bija aizgājusi, bet kara sekas bija dažādu islāmistu grupu uzplaukums, kuras kara laikā atbalstīja ASV.

Mana bērnība pagāja šo notikumu ēnā. Kad man apritēja 25 gadi, pie varas atgriezās islāma fundamentālistu grupējums “Taleban” un es biju spiests doties trimdā uz Franciju.

Visi šie notikumi ir dziļi iespaidojuši manu dzeju, atspoguļojot, kā cilvēki top par brutālu un spēcīgu režīmu upuriem.

Manā dzejā bieži vien dominē mīlestības, alku, nožēlas, cerību, sāpju un vientulības motīvi. Un, protams, pāri visam ir mūsu misija būt cilvēkiem un cīnīties par brīvību mokošo un vardarbīgo varas spēļu ēnā.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Brīvība, mīlestība un miers!

Tavs novēlējums labai dienai…

Tie ir vārdi no Džona Lenona dziesmas “Imagine”, kas aicina ikkatru iedomāties, ka nav valstu, nav par ko nogalināt un mirt, ka visi ļaudis dzīvo mierā, ka kādudien mēs – līdzīgi domājošie - apvienosimies un pasaule būs labāka vieta.