Izrāde vēsta par to, cik svarīgi ir izrunāties un vispār – sarunāties. Tad var arī atliekt to egli, nenostiept klusuma un spīta “diegus” līdz traģēdijai. Par parādu atdošanu visās nozīmēs – krodziniekam, tēvam, dzīvei, sev. Šis akcents jaunajā interpretācijā režisoram ir īpaši svarīgs.

Reinis Suhanovs ir pārliecināts:

“Latviešu dramaturģijā “Pazudušais dēls” ir viens no spēcīgākajiem darbiem par jaunības un brieduma tikšanos. Man pašam privāti šajā lugā vecāku un bērnu attiecības liekas viens no svarīgākajiem jautājumiem. Kā divu bērnu tēvs es arī domāju, kā tas būs, kad palaidīšu viņus pieaugušo cilvēku dzīvē – kādas tajā brīdī būs emocijas, kļūdas un arī vainas brīži... Kopējos laimes brīžus, manuprāt, ne ar ko citu aizvietot nevar.”

Kā uzsver literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, “Pazudušais dēls” (1893) bija kvalitatīvi jauna pakāpe latviešu dramaturģijā:

 "Tajā izpaudās Blaumaņa prasme konfliktu, raksturu un dialogu veidojumā, panākot dzīves apstākļu attēlojuma precizitāti un psiholoģisku ietilpību. Autors konsekventi sekojis drāmas teorijas prasībām, radot sižetiski un stilistiski vienotu mākslas darbu."

Pirmoreiz luga uzvesta 1893. gadā Rīgas Latviešu teātrī. 

Izrādes radošajā ansamblī arī komponists Jēkabs Nīmanis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, kustību māksliniece Linda Mīļā.

Lomās: Krišjānis Strods, Aksels Aizkalns, Aigars Apinis, Ieva Estere Barkāne, Rūdis Bīviņš, Gerda Embure, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka, Elīna Vāne, Aigars Vilims un Kārlis Dzintars Zahovskis.

Izrāde tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu.