Ar ko mums asociējas vasaras festivāli? Ar nervus kutinošu satraukumu par laikapstākļiem, no kuriem būs lielā mērā atkarīgs, vai par lielu naudu uz festivālu nopirktās biļetes vispār tiks izmantotas.
Ar svešiniekiem, kas grib iepazīties, bet ne jau nopietnos nolūkos. Ar dārgu ēdienu un vēl dārgākiem dzērieniem. Ar iespēju tikt legāli apgrābstītam no galvas līdz kājām, jo apsargiem par to maksā algu. Ar paģirām otrajā dienā. Ar telti, kurā pa dienu ir karsti, bet naktī auksti. Ar pļēgurīšiem, kas pievemj svešu telti, un tā izrādās tavējā. Ar garām rindām pie plastmasas tualetēm, kuras vai nu ļoti smird, vai šokējoši nesmird vispār (zilo tabletīšu brīnumdarbi). Ar risku tikt aplietiem ar alu, kas guldz garām planējošu ļaužu glāzēs. Ar pazaudētām lietām, kuras pēc tam var dabūt pie festivāla organizatoriem, bet reizēm var arī nedabūt. Ar kūkošanu ārpus festivāla teritorijas, mēģinot iešmaukt iekšā par brīvu vai vismaz noķert kādu slavenību beksteidža bekbeksteidžā.
Festivālu apmeklētāju prasības aug. Ja agrāk pietika ar pāris aktivitātēm, divām ēstuvēm un pieticīgu mazmājiņu, tagad festivāls ir izgāzies, ja tajā nav iespēja uzlādēt telefonu, vismaz desmit ēdienu opcijas vegāniem un meditācijas telts. Festivālam ir jābūt bērniem un suņiem draudzīgam, informācijas punkta darbinieki nedrīkst nesmaidīt un goustot apmeklētājus, kam nepieciešama palīdzība un jānoskaidro atbildes uz tādiem jautājumiem kā “Kas šodien ir programmā? Man slinkums lasīt”; “Vai varu pie jums atstāt savu maisiņu? Drusku smird, bet jums netraucēs”; “Uz cik gadiem es izskatos? Tiešām uz trīsdesmit divi?”.