Raksts pirmoreiz publicēts 2024. gada 7. jūlijā.

Aktieris, kuram sākotnēji bija jāiznāk no ēnas pozīcijas aiz Dailes teātra tā dēvētā pirmā aktiera Harija Liepiņa, atstājis spilgtus nospiedumus gan uz Smiļģa nama skatuves dēļiem, gan pie dažādu režisoru vadītajām kinokamerām. Daudzuprāt, visu laiku labākais latviešu aktieris Eduards Pāvuls savā profesijā nonāca pavisam nejauši.

Grāmatā “Latvietis vējā” tās autore, žurnāliste Elita Veidemane piemin akciju, kuru pirms Eduarda Pāvula 75. jubilejas 2004. gadā organizēja laikraksts “Latvijas Avīze”. Tajā jebkurš, kurš vēlējās, tika aicināts uzrakstīt aktierim apsveikuma vēstuli.

Viena no tām, kuras autore ir skolotāja Ingrīda Pulekse, iekļauta arī grāmatā. Lūk, fragments:

“Visās Pāvula intervijās es saskatu kādu kopīgu līniju, kādu stingru, nemainīgu domu un atziņu: “Dzīve tāpat kā māja: bez stingriem pamatiem tā būs šķība un greiza.” Manuprāt, šo domu Pāvuls neattiecina tikai uz savu mūžu vien, tai ir plašāks skanējums: to viņš bez šaubīšanās varētu attiecināt uz visas mūsu valsts dzīvi. Es parakstos zem katra vārda.”

Savu sajūtu par aktiera darba atstāto iespaidu citā vēstulē pauž Kramas kundze no Dobeles novada Bikstu pagasta. Arī šajā fragmentā vērts iedziļināties.

“Esmu latviešu kino un teātra mākslas cienītāja, cenšos noskatīties visas latviešu filmas. Ļoti lielu lomu kino un teātra mākslā ieņem mans iemīļotākais aktieris Eduards Pāvuls.

Savas lomas viņš nespēlē, viņš patiesībā izdzīvo savu varoņu dzīvi, un tā ir liela māksla.