Dažādās meistarklases bija kā gardas, bet cietas končas – smeķīgas, bet bez piepūles pie našķa izbaudīšanas netikt. Starp meistarklasēm velobraucieni, laivošana, ekskursijas, kā arī ekskluzīva diskotēka vietējā kultūras namā pēdējā nometnes vakarā – bija padomāts pilnīgi par visu.

Viens no uzdevumiem Jāņa Skuteļa vadītajā improvizācijas meistarklasē bija izvēlēties kādu objektu sev apkārt, to pāris minūtes pētīt, pēc tam iejusties izstādes gida ādā un par izvēlēto objektu kaut ko pastāstīt pārējiem grupas biedriem. Es izvēlējos gliemezi. Mēs atradāmies meža malā, un es pietupusies pētīju, kā gliemezis, ērti iekārtojies zālītē, pretēji stereotipiem par lēnīgu un kuslu radījumu atrodas nemitīgā kustībā – radziņi te izstiepjas garāki, te saraujas –, turklāt tas nebija vientuļš, jo pa gliemeža mājiņas jumtu rāpoja mazi dzelteni kukainīši. Atminējos, cik ļoti mana vecmamma savulaik cīnījās ar gliemežiem savā dārzā, kas viņai aprija visu, ko varēja aprīt. Iedomājos, ar kādu nicinājumu mana mamma mēdz gliemežus samīt, ka nokrakšķ vien, bet te, mežmalā, gliemezis nebija ienaidnieks vai kaitēklis, pret viņu netika vērsts nicinājums un dusmas, viņš atradās absolūta beznaida zonā.