Viņš dzimis 1935.gada 14. decembrī Raplas apriņķī.

1940.gadā viņš kopā ar vecākiem tika izsūtīts uz Sibīriju, Novosibirskas apgabalu, un tikai 1954.gadā viņam tika atļauts atgriezties Igaunijā.

No 1954. līdz 1959.gadam Valtons studēja Tallinas Politehniskā institūta Ķīmijas un kalnrūpniecības fakultātē, iegūstot ieguves inženiera specialitāti.

No 1959. līdz 1961.gadam Valtons strādāja Mārdu ķīmiskajā rūpnīcā, bet no 1961. līdz 1968.gadam - Tallinas mērinstrumentu rūpnīcā.

1967.gadā viņš neklātienē pabeidza Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā, iegūstot scenārista diplomu.

1960.gadā žurnālā "Noorus" tika publicēti Valtona pirmie stāsti, sekoja vairāki stāstu krājumi,. 1965.gadā Valtons iestājās Igaunijas Rakstnieku savienībā, no 1989. līdz 1992.gadam bija tās priekšsēdētāja vietnieks.

No 1968. līdz 1975. gadam viņš nodarbojās tikai ar radošo darbu. Vēlāk strādāja kinostudijā "Tallinnfilm". Kopā ar Lennartu Meri viņš sarakstījis scenāriju šīs kinostudijas filmai "Pēdējā relikvija" (1969).

1978.gadā iznāca Valtona pirmais romāns "Ceļi satiekas mūžībā".

1980.gadā Valtons parakstīja "Četrdesmit vēstuli" - 40 Igaunijas inteliģences un kultūras pārstāvju atklātu vēstuli, kurā viņi aicināja padomju varu respektēt igauņu valodu un kultūru un pārtraukt rusifikāciju.

Valtons aktīvi piedalījās neatkarības atjaunošanā.

No 1992. līdz 1995.gadam viņš bija Rīgikogu deputāts.

Valtons sarakstījis desmitiem literāro darbu - romānus, stāstus, dzejoļus, pasakas, scenārijus, lugas un libretus.

2024. gadā Valtons saņēma valsts apbalvojumu par mūža ieguldījumu kultūras jomā.

Latviešu tulkojumā presē 70. un 80.gados publicēti Valtona stāsti, bet 1988.gadā iznākusi īsprozas izlase "Bīstams atklājums".