Marlona Brando filmas izvēlētas, cerot, ka tās izsauks diskusijas ne tikai par to, kā mainījušies skaistuma standarti, kino estētika, aktiermeistarības izpausmes kameras priekšā un filmēšanas laukumā, bet arī cilvēku savstarpējās attiecības tik delikātā jautājumā kā seksualitāte.

Amerikāņu aktiera Marlona Brando radošā karjera ilga 60 gadus, kopumā filmējoties 39 filmās un atstājot neizdzēšamu iespaidu uz 20. gadsimta kinematogrāfu. Par viņa pirmajām filmām mēdza teikt, ka aktierim ir eņģeļa seja ar dēmona vaibstiem. Vienlaikus skumjas un vienaldzīgas vai pat cietsirdīgas acis. Ķermenis gadu gaitā zaudēja daili, bet viņa harismas spēks slēpās seksualitātē, kas bija tikpat pievilcīga, cik maniakāli biedējoša.

Marlona Brando varoņi bija sava laika un vērtību atspulgs, un nereti tas paskaidroja vīrieša (aktiera vai režisora) skatu punktu uz sabiedrības dogmām un klišejām, kā arī uz sievietes lomu un vietu gan dzīvē, gan uz ekrāna.

Viņa aktiermeistarības skolai bija raksturīga intuīcija un spontanitāte. Viņš ieviesa jaunu autentiskuma veidu uz ekrāna, ko vēlākajos gados centās pārņemt arī citi jaunās paaudzes Holivudas aktieri. Brando bija kas vairāk par 20. gadsimta seksa simbolu, viņš bija domājošs aktieris, kurš katru lomu veidoja kā jaunatklājumu.

Splendid Palace rudens sezona tiks atklāta 21. augustā ar vienu no kontroversālākajām filmām 20. gadsimta kino vēsturē Bernardo Bertoluči “Pēdējais tango Parīzē” (Last Tango in Paris, 1972), kuras vēstījumā režisors iekļāvis arī personiskus motīvus, bet estētiku veidojis, ietekmējoties no angļu filozofa un gleznotāja Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) darbiem.

Bertoluči paplašināja skatījumu uz seksualitātes izpausmēm filmās, mudināt runāt daudz drosmīgāk par fizisku iekāri, jūtām un to neesamību arī citiem kino meistariem, sākot ar Pjēru Paolo Pazolīni un beidzot ar Larsu fon Trīru.

Filmas pirmizrāde notika Ņujorkas kinofestivālā 1972. gada novembrī un seksuālās atklātības dēļ izpelnījās pretrunīgus vērtējumus uzreiz pēc tās iznākšanas uz ekrāna. Vairākās valstīs “Pēdējais tango Parīzē” tika cenzēts, liekot izņemt no filmas vairākas ainas.

"Pēdējais tango Parīzē" ir erotiskā drāma, kuras centrā ir tikko par atraitni kļuvušais amerikānis Pols (Marlons Brando) un jauna saderināta parīziete (Marija Šneidere). Nejaušības pēc abi ir iecerējuši īrēt vienu un to pašu dzīvokli. Plašais un gandrīz tukšais miteklis kļūst par vietu, kas abus vieno, un viņi sāk kaislīgas seksuālas attiecības. Pols izvirza prasību - palikt anonīmiem, nenosaukt savus vārdus un neko neatklāt par savu tagadni un pagātni. Seksuālo iekāri nomaina jutekliskums, maigums un arī agresivitāte.

Jāpiemin, ka filma kļuva slavena ne tikai ar izcilu režiju un aktierspēli, bet arī ar plaši apspriestu ētikas pārkāpumu, par kuru aktieri sāka atklāti diskutēt tikai daudzus gadu desmitus vēlāk.

Proti, filmā skatāms akts, kas uzņemšanas laikā tika imitēts, iepriekš situāciju neizskaidrojot, bet paziņojot jaunajai aktrisei Marijai Šneiderei (19) īsi pirms epizodes uzņemšanas.

Atsaucoties uz režisora Bernardo Bertoluči teikto, epizodes spilgtāko erotisko detaļu ierosinājis Marlons Brando (48). Filmas mīlas stāsts izsauca strīdus un pretrunīgas atsauksmes gan kino profesionāļu lokā, gan kinoskatītājos. Režisors Bernardo Bertoluči un Marlons Brando tika nominēti “Oskara” balvai.

Leģendārā amerikāņu kino kritiķe Polīne Keila (Pauline Kael) 1972. gada 28. oktobrī publicēja vienu no nozīmīgākajām recenzijām savā karjerā:

"Pēdējais tango Parīzē” ir mainījis mākslas seju. Tā ir filma, par kuru cilvēki strīdēsies tik ilgi, kamēr vien būs filmas. Tā ir visspēcīgākā erotiskā filma, un tā var izrādīties visatbrīvojošākā filma, kas jebkad uzņemta.”

Kritiķes recenzija ar autores atļauju tika pārpublicēta 1991. gadā, kad filmu restaurēja.

Rudens sezonā kinoteātris "Splendid Palace" savā programmā iekļāvis vēl divas filmas ar Marlonu Brando.

Dramaturga Tenesija Viljamsa slavenās lugas “Ilgu tramvajs” (A Streetcar Named Desire, 1951) ekranizācija. Marlons Brando lugas centrālo vīrieša tēlu – Stenliju Kovaļski – uz Brodvejas skatuves atveidojis jau savas karjeras sākumā, un šī paša varoņa ādā iejutās arī Elijas Kazana (Elia Kazan) filmā.

Viņa partneri – dzīves peripetiju nomocīto Blānšu Dibuā – filmā spēlē izcilā, divām "Oskara" stauetēm apbalvotā britu aktrise Vivjena Lī (Vivien Leigh). Filma saņēma četrus “Oskarus”, tostarp savu pirmo zelta statueti saņēma Marlons Brando, bet jau otro (pēc 1939. gada šedevra "Vējiem līdzi") – Vivjena Lī. 

“Zēni un lellītes” (Guys and Dolls, 1955) ir Marlona Brando pirmā muzikālā loma Džozefa L. Mankeviča (Joseph L. Mankiewicz) vadībā. Ņujorkā kādam azartiskam dēku meklētājam tiek piedāvāts "darbiņš" – aizvest uz Havanu kādu kristīgo misionāri, un, kā jau varētu paredzēt, abi iemīlas viens otrā. Galveno lomu kvartetā, kas iesaistīti trakajā spēlē, ir Frenks Sinatra (Frank Sinatra), Džīna Simonsa (Jean Simmons)un Viviāna Bleina (Vivian Blaine).

Plašāka informācija par filmu seansiem un biļetēm kinoteātra tīmekļa vietnē.