Gunārs Binde (1933) 66 gadus ilgās fotokarjeras laikā guvis gan vietēju, gan starptautisku atzinību, par saviem darbiem izpelnoties desmitiem godalgu ārvalstu fotomākslas salonos.

Svinot latviešu fotogrāfijas klasiķa 90. jubileju, izstāde un vērienīgs fotoalbums “BINDE 100–10” atspoguļo mākslinieka ceļu uz un cauri šiem panākumiem, veidojot metaforisku dienasgrāmatu par nozīmīgākajiem notikumiem, tēmām un cilvēkiem, brīžam caurvijot vizuālo stāstījumu ar Bindes personisku komentāru par konkrētās fotogrāfijas tapšanas aizkulisēm.

Atskatoties uz mākslinieka radošās darbības pirmsākumiem, svarīgs pagrieziena punkts bijis darbs teātrī. Tieši tur Binde apguvis gaismas mākslu, kā pats min topošajā grāmatā, kļūstot par “gaismas meistaru”. Teātris saveda Gunāru Bindi kopā ar inscenējumu fotogrāfijas radīšanas biedru, mākslinieku un scenogrāfu Arnoldu Plaudi, bet gandrīz 30 gadus vēlāk – ar mūzu un sievu Tatjanu, ar kuru kopā apmānīja gravitāciju sērijā “Lidojums”.

Teātrī Binde izkopa smalko gaismēnu principu rokrakstu, kļūstot atpazīstams galvenokārt ar savām melnbaltajām fotogrāfijām, no kurām īpašu ievērību guvušas akta žanra fotogrāfijas. Neatkarīgi no žanra, krāsas vai tēmas, Bindem fotogrāfiju par mākslu padara mākslas tēla radīšana. Autors uzsver:

“Attēlā ne vienmēr ir tēls. Tēls ir tas, kas tevi ietekmē, padara dullu, tu reibsti, pārdzīvo. Tas ir vispārinājums, kas attiecas uz kaut ko būtisku, to nevar konkretizēt.”

Sākot ar 20. gadsimta 60. gadu beigām, Baltijas fotogrāfiem bija raksturīgi stilistiski spēlēties ar poētiski romantisku atmosfēru, veidojot simboliskus tēlus, pārnestu nozīmju un iekšējās emociju pasaules analoģijas.

Tas novērojams arī Bindes plaši pazīstamajās fotogrāfijās “Siena” (1964) vai Eduarda Smiļģa portretā (1965), kurā, kā mākslinieks skaidro, panākts veca cilvēka mūža nogales traģiskuma attēlojums.

Izstādē “BINDE 100–10”, kuru papildina īpaši veidota scenogrāfija, minētās un citas kanoniskās fotogrāfijas mijas ar sirreālu un abstraktu kompozīciju darbiem, eksperimentiem un ar tādiem tehniskiem krāsu izmainīšanas procesiem kā izohēlija, aptverot daļu no apjomīgā pašportretu klāsta, krāsu filmas fotogrāfijām un vēl citām nekad neredzētām vai sen aizmirstām sērijām.