:format(webp)/nginx/o/2023/01/10/15071378t1hb045.jpg)
Ir tāds teiciens: “Ja kaut kas strādā, necenties to labot.” To varētu attiecināt uz režisora Kristapa Brīzes debiju pilnmetrāžas kino – melodrāmu “Banāns upē”, kura šobrīd jau pilnā gaitā ir uzsākusi ceļu pa dažādām kino izrādīšanas vietām mūsu valstī.
Apzīmējumam “melodrāma” radīsim ne vienu vien skaidrojumu, un viens no tiem akcentē mūzikas kā “vēl viena spēlētāja” klātbūtni filmā. Te būtu vietā vēlreiz atsaukties uz kinozinātnieci Ingu Pērkoni, kad rakstu sērijā “Puse gadsimta” iepazinām daļu no tām Latvijā uzņemtajām filmām, kurām šogad aprit 50 gadu:
“Melodrāmās iegansts stāstam ir varoņu emocionālā vai mentālā stāvokļa sadursme ar nepārvaramiem un liktenīgiem apstākļiem, vai arī melodrāmas pamatā var būt ar sabiedrības politiski ekonomisko sistēmu šķietami nesaistīts vēstījums par cilvēku jūtām.
Īpaša nozīme melodrāmās, kā to rāda jau pats nosaukums (darbība ar mūziku vai drāma ar mūziku) ir skaņu celiņam. Ja citu žanru klasiskajās filmās mūzikas uzdevums galvenokārt ir veidot atmosfēru, arī iezīmēt darbības kāpumus vai kritumus, melodrāmās mūzika parasti kļūst arī par morālu vai pat didaktisku zīmi.” [i]
/nginx/o/2024/09/16/16361425t1h4795.png)