Šodienas redaktors:
Krista Garanča

“Aizrautīga narcisošanās”. Kā festivālu “Baltijas pērle” 90. gados vērtēja kultūras publicistika

Cilvēku pūļi, gaidot festivāla "Baltijas pērle" viesus pie Kongresu nama. 90. gadu vidus. Foto: No festivāla "Baltijas pērle" arhīva.

No otrdienas, 24. septembra, līdz ceturtdienai, 3. oktobrim, kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā gozēsies “Baltijas pērle” – kinofestivāls, kuram šī ir jau 31. gadskārta. Periodā, kad festivāls pieteica savu norisi 1993. gadā un turpmāk  mūsu galvaspilsētā pulcēja dažāda kalibra ārvalstu kinozvaigznes, “Baltijas pērlei” netrūka kritizētāju. Ielūkosimies, ar kādu nostāju ģenerāldirektores Marinas Ļipčenko lolotie kinosvētki ir saskārušies no 90. gadu kultūras publicistikas puses.

Sestdien, 31. augustā, tika atzīmēti trīsdesmit gadi kopš Krievijas okupācijas armijas izvešanas no Latvijas. 1994. gada 5. augustā, tātad, nedaudz mazāk kā mēnesi pirms zīmīgā datuma laikrakstā “Diena” tika publicēts kinokritiķes Ditas Rietumas piezīmes par kinofestivālu “Baltijas pērle”, kurām dots, kā mēdz teikt, “pielādēts” virsraksts: “Nostalģijas indīgā puse”.

Festivāla "Baltijas pērle" norise 1994. gadā, Kongresu namā.
Festivāla "Baltijas pērle" norise 1994. gadā, Kongresu namā. Foto: Aigars Jansons/Laikraksts "Diena"

Savā pārspriedumā šībrīža Nacionālā kino centra direktore dalās novērojumos par to, ar ko “Baltijas pērle” atšķiras citu festivālu ielokā. Lūk, fragments no Ditas Rietumas pārdomām:

“Tā kā festivāls pretendē uz starptautisku statusu, atļausimies “Baltijas pērli” analizēt atbilstoši festivāla organizētāju izvirzītajām ambīcijām. Jebkura kinofestivāla pamatjēga, vai tās ir klasiskās filmu skates kā lielajos pasaules festivālos Kannās un Berlīnē, vai netradicionalitātes meklējumi kā Rīgas starptautiskajā festivālā “Arsenāls”, ir kinofilmu komplekts. To atlase un nereti stresa pilnās cīņas, kas izcīnītas, lai to vai kādu citu labu filmu varētu iekļaut festivāla programmā. Vērojot “Baltijas pērles” norises, diemžēl jāatzīst, ka kino tā organizētājiem ir visai otršķirīga lieta. Nekomentēšu faktu, ka preses konferencē festivāla organizētāji tā arī īsti nespēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc konkursa programmā ir iekļautas tieši tās un ne citas divpadsmit filmas. Spriežot pēc organizētāju mulsuma un tā, ko var redzēt kinoteātrī “Rīga”, atlases princips ir bijis visai vienkāršs – rādām to, ko izdevies sagrābstīt.”

Laikposms, kurā festivāls ar savu galveno kūrētāju Marinu Ļipčenko sāka savu maršrutu Latvijas kultūras ūdeņos, bija patiesi raibs un sarežģīts. Jau pieminētā Krievijas karaspēka izvešana, kuras diplomātiskajiem līkločiem sabiedrība varēja sekot līdzi ar preses starpniecību; smagi nospiedumi vēl arvien bija palikuši no piedzīvotā 1991. gada janvārī Vecrīgā un augusta puča vardarbīgās atblāzmas mūspusē tā paša gada augustā. Arī svarīgu politikas un kultūras personību traģiskās aiziešanas mūžībā: Ita Kozakēviča 1990. gada oktobra nogalē un Juris Podnieks 1992. gada Jāņos. Un kur nu vēl augstu sistie viļņi kriminālās vides aprindās, izspiešanas un reketa “tradīciju” iedibināšana un praktizēšana.

Festivāla plakāts 1995. gadā.
Festivāla plakāts 1995. gadā. Foto: periodika.lv

Tādēļ jo krasāks kontrasts iezīmējas no Ditas Rietumas klāstītā tai pašā 1994. gada publikācijā: “Varbūt jums ir grūti atrast starptautiska Rietumeiropas festivāla līmenim atbilstošu filmu programmu, bet mēs par to nospļaujamies un rādām zvaigznes, – tā, šķiet, varētu paziņot “Pērles” organizētāji. Tās, no kuru trūkuma šie dižie festivāli parasti cieš. Un, ja ne tās, tad citas. Tādēļ uz Kongresu nama skatuves tiek rindā nostādīti Tamāra Vasiļjeva un Oļegs Jankovskis, Igors Dmitrijevs un Aleksandrs Zbrujevs, Vitālijs Solomins ar meitu, Svetlana Toma un vēl daudzi citi.

Nepalaid garām!

Uz augšu