No otrdienas, 24. septembra, līdz ceturtdienai, 3. oktobrim, kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā gozēsies “Baltijas pērle” – kinofestivāls, kuram šī ir jau 31. gadskārta. Periodā, kad festivāls pieteica savu norisi 1993. gadā un turpmāk mūsu galvaspilsētā pulcēja dažāda kalibra ārvalstu kinozvaigznes, “Baltijas pērlei” netrūka kritizētāju. Ielūkosimies, ar kādu nostāju ģenerāldirektores Marinas Ļipčenko lolotie kinosvētki ir saskārušies no 90. gadu kultūras publicistikas puses.
Sestdien, 31. augustā, tika atzīmēti trīsdesmit gadi kopš Krievijas okupācijas armijas izvešanas no Latvijas. 1994. gada 5. augustā, tātad, nedaudz mazāk kā mēnesi pirms zīmīgā datuma laikrakstā “Diena” tika publicēts kinokritiķes Ditas Rietumas piezīmes par kinofestivālu “Baltijas pērle”, kurām dots, kā mēdz teikt, “pielādēts” virsraksts: “Nostalģijas indīgā puse”.
Savā pārspriedumā šībrīža Nacionālā kino centra direktore dalās novērojumos par to, ar ko “Baltijas pērle” atšķiras citu festivālu ielokā. Lūk, fragments no Ditas Rietumas pārdomām:
“Tā kā festivāls pretendē uz starptautisku statusu, atļausimies “Baltijas pērli” analizēt atbilstoši festivāla organizētāju izvirzītajām ambīcijām. Jebkura kinofestivāla pamatjēga, vai tās ir klasiskās filmu skates kā lielajos pasaules festivālos Kannās un Berlīnē, vai netradicionalitātes meklējumi kā Rīgas starptautiskajā festivālā “Arsenāls”, ir kinofilmu komplekts. To atlase un nereti stresa pilnās cīņas, kas izcīnītas, lai to vai kādu citu labu filmu varētu iekļaut festivāla programmā. Vērojot “Baltijas pērles” norises, diemžēl jāatzīst, ka kino tā organizētājiem ir visai otršķirīga lieta. Nekomentēšu faktu, ka preses konferencē festivāla organizētāji tā arī īsti nespēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc konkursa programmā ir iekļautas tieši tās un ne citas divpadsmit filmas. Spriežot pēc organizētāju mulsuma un tā, ko var redzēt kinoteātrī “Rīga”, atlases princips ir bijis visai vienkāršs – rādām to, ko izdevies sagrābstīt.”