Muižu savā paspārnē 10 gadu garumā atjaunojusi Mamaju ģimene – AS "Būvuzņēmums Restaurators" īpašnieks Mareks Mamajs un viņa sieva Agnese Mamaja.

Pirms vairāk nekā 100 gadiem tā bijusi populāra bagātāko un ievērojamāko Rīgas namnieku atpūtas vieta, tagad tā rūpīgi restaurēta un atjaunota trīs stāvos, atbilstoši mūsdienu prasībām - ar plašu stikla piebūvi.

Muižā pieejama svinību zāle un trīs pieņemšanas/izstāžu telpas, īpaši aprīkota virtuve banketu rīkošanai un trīs istabu dzīvojamā zona otrajā stāvā, bet trešajā stāvā plešas plašas mansarda telpas. Ap Ēbelmuižu ierīkots arī moderns dārzs, piebraucamā zona un pieejamas stāvvietas.

Ēbelmuižas atjaunošana tika veikta pēc arhitektoniski mākslinieciskās izpētes un arhitekta Artūra Lapiņa izstrādātā restaurācijas projekta.

Mareks Mamajs par ēkas atjaunošanu: “Ēka atradās uz sabrukšanas robežas, un ēkas ārsienas vairs nebija nestspējīgas, tā turējās galvenokārt uz iekšsienu konstrukcijām, tāpēc ēkai no jauna tika būvētas ārsienas, neizmainot un nesabojājot starpstāvu pārsegumus un jumta konstrukcijas. Muižai saglabāti vecie pamati, iekšējās un jumta konstrukcijas, bet no jauna tika izgatavotas logu un durvju kopijas.”

Inovācija, par ko īpašnieki vēlas teikt īpašu paldies Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, ka pēc vairāk nekā gadu ilgas saskaņošanas izdevās gūt atbalstu ēkas stikla piebūves veidošanai, lai tā atbilstu mūsdienu prasībām. Mamajs: “Ēkā nebija telpas, kur varētu rīkot koncertus, notikumus un lielākas sanākšanas, lai tā būtu pievilcīga plašākai publikai un apmeklētāju lokam, tāpēc ļoti priecājamies par šo stikla zāli, kas ļauj uzņemt līdz 80 - 100 viesu. Ļoti daudz laika un enerģijas tika veltīts materiālu meklēšanai muižas iekštelpām, piemēram, ozolkoka grīdas iegādātas no bijušā “Bauskas alus” brūža – ozola brusas un konstrukcijas, no tām veidota grīda, kas ir ļoti skaistā krāsā un piešķir īpašu noskaņu un sajūtu.

Muiža ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēbelmuiža pirmsākumos veidojās kā bagāta Rīgas namnieka vasaras mītne, kas tiem laikiem atradās tālu no Rīgas centra - 18. gadsimta otrajā pusē ap muižu pletās gan smilšainas, gan pārpurvotas pļavas.