Komponiste būs viena no tiem daudzveidīgajiem mūziķiem, kuri šogad kuplina festivāla “Skaņu mežs” saturu. Piektdienas, 4. oktobra vakarā viņa kultūrtelpā "Hanzas Perons" uzstāsies kopā ar tautieti Nīlu Laku (Neil Luck) – komponistu un vokālistu, kurš primāri ieinteresēts muzikālajā teātrī un multimediju mākslā.

Laks gadu gaitā piedalījies Venēcijas biennālē un klasiskās un laikmetīgās mūzikas festivālā “BBC Promenade”, kā arī sadarbojies ar tādām mākslas institūcijām kā Teita galerija un “Institute for Contemporary Arts”. Mūziķis šobrīd ir eksperimentālās mūzikas profesors Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.

Arī Dženifera Volša ir akadēmisks mācībspēks – viņa strādā ar kompozīcijas studentiem Oksfordas Universitātē.

Mūziķe pati izglītojusies pie skotu komponista Džona Maksvela Gedesa Skotijas Karaliskajā mūzikas un drāmas akadēmijā, jaunās vienkāršības (Neue Einfacheit) adepta Kevina Volansa Dublinas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā un Ziemeļrietumu Universitātē Ilinoisā, ASV, kur 2002. gadā ieguva doktora grādu kompozīcijā.

Volšas mūzika ir bieža viešņa koncertzālēs, kurās pulcējas avangarda mūzikas mīļotāji, bet ne tikai šajā novirzienā vien komponiste pauž savas aktuālās pārdomas un novērojumus. Viņas jaunākais veikums – albums URSONATE$ iznāca 20. septembrī un, līdzīgi kā citi komponistes un izpildītājas ieraksti, noklausāms populārākajās mūzikas straumēšanas vietnēs. Tas veidots, iedvesmojoties no vācu dadaista Kurta Švitersa (Kurt Schwitters, 1887-1948) dzīves un darbiem.

Toms Treibergs: Klausoties jūsu mūziku, man radās sajūta, ka jūs veidojat skaņu asemblāžas, izkārtojat dažādas skaņas dažādās vietās savas mūzikas telpā. Tās šķiet kā apzināti savāktas, kolekcionētas skaņas. Vai jūs kaut ko kolekcionējat – hobija līmenī?

Dženifera Volša: Es vienmēr kaut ko esmu kolekcionējusi. Manī ir kolekcionāres impulss – vai tie būtu kastaņi, kuri krīt no kokiem šajā gadalaikā, vai piezīmes manā bloknotā. Jā, starp citu, kastaņi krītot rada ļoti atšķirīgus trokšņus – tas atkarīgs no viņu smaguma un augstuma, no kura tie krīt… Liela daļa no tā, ko es daru, ir – skatīties, kas notiek man apkārt esošajā pasaulē, paņemu no tās kādu mazu daļiņu vienā vietā, mazu šķipsniņu no kādas citas vietas… Tā ir sava veida kolekcionēšana, jā. Tā es varu mēģināt runāt par pasauli, kurā mēs kopīgi mitināmies.

Piemēram, runājot par jūsu albumu “Vēlīna senās mūzikas antoloģija” (The Late Anthology of Early Music, 2020). Tajā, manuprāt, ir izmantots īpašs sistēmas un kompozīcijas veidošanas paņēmiens. Vai jūs redzat, ka mūzikas vēsture ar tās dažādajām tendencēm kalpo par saistvielu jūsu komponēšanas darbam? Cik lielā mērā komunikācija ar vēsturi ir svarīga jūsu darbā?