Tajā klātienē piedalījās amatierteātru kolektīvi ne tikai no dažādām Eiropas valstīm – Zviedrijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Itālijas, Šveices, Dānijas, Īrijas, Vācijas –, bet bija ieradusies trupa pat no Ņūdžersijas, ASV. Festivāla laikā bija iespējams noskatīties arī video izrādes, ko iestudējuši Austrālijas un Kanādas latvieši.

Lai gan festivālā dalību ņēmu kā Draugu žūrijas pārstāve, kā arī vienu rītu novadīju piecas minūtes garu “Rīta vingrošanu ar dramaturgiem”, mana aktīvākā loma saieta laikā bija Vērotāja. Skatījos izrādes, klausījos, ko ļaudis runā starpbrīžos, un priecājos par kolektīvo atslābumu noslēguma pasākumā, kad darbs galā un var pilnasinīgi atpūsties. Vērotājas postenī atrodoties, man pa galvu maisījās dažādi jautājumi, uz kuriem turpat galvas iekšienē mēģināju izprātot atbildes.

Kas cilvēkus vilina spēlēt teātri? Pati arī esmu skatuvēkāpēja tips – skolas, studiju gados spēlēju izrādēs, vēlāk desmit gadus pēc kārtas draugu lokā rīkojām Popielu, kur tēloju gan Meraiju Keriju un Sezāriju Evoru, gan rokgrupas “KISS” buņģieri.