Dzejnieks, tulkotājs, folklorists un folkloras pētnieks Fricis Brīvzemnieks savā folkloras materiālu vākšanas darbā uzgājis gana daudz liecību par raganu izpausmēm un arī to, kā tad galu galā tās dēvējamas, tā sakot, latviešu cilvēkam.

1881. gadā viņš veicis šādu pierakstu no folkloras ekspedīcijās uzklausītajiem teicējiem:

“Tagad ļaudis vairs nezina starpību starp raganām, laumām un spīganām. Vienā vietā tās sauc par raganām, otrā par laumām, trešā par spīganām. Tādas ļaunas sievietes stāvot sakarā ar velnu, apmeklējot otra lopus un pieburot no tiem visu labumu sev. Viņas nevien atņemot otra pienu, bet arī maitājot pašus lopus.

Tam nolūkam viņas atstājot ciemā mājā visādas nešļavas, kā: olas, kaulus, gaļas gabalus un par visām lietām tā sauktos "raganas vēmeklus". Uz piestas uzsēdušās, viņas varot laisties pa gaisu. Viņas pārvēršoties arī par žagatām, kukaiņiem, mušām un bitēm. Pret viņām varot cīnīties tikai ar burvības palīdzību.”

Raganas tēla parādīšanās uz kinoekrāniem šī mākslas medija sākotnē tiks apskatīta arī šajā skatāmvielas izlasē. Bet pirms tam vērts pieminēt vienu no šī tēla zīmīgākajiem un leģendārākajiem atveidojumiem kinematogrāfā: proti, Ļauno Raganu no Rietumiem Viktora Fleminga režisētajā “Burvī no Oza zemes” (1939).