Atskatoties uz iepriekšējā Silvijas Brices darba “Baigās piezīmes” (2020) panākumiem lasītāju vidū pieļaujams, ka arī tagad būs cilvēki, kam jaunā grāmata būs vajadzīga tikpat ļoti kā bagātīgs rupjmaizes rieciens vai domas par dzimto zemi, kad atrodamies tālienē. Protams, būs arī lasītāji, kuri atšķirs un nesapratīs. Kā jau jebkuras grāmatas dzīvē.

Literāri spilgtais un emocionāli bagātīgais eseju krājums izšķīlies no Silvijas Brices pārdomām, kopā ar “uzticamo zirgu Verteru” vērojot saullēktus Rīgas Jūrmalā. “Pikto sentimentu” zināmā mērā var uzskatīt arī par turpinājumu Silvijas pirmajam eseju krājumam “Baigās piezīmes”, kurš piedzīvoja vairākus papildmetienus un saņēma Dzintara Soduma balvu.

Tiem, kas kaut reizi mūžā lasījuši Silvijas Brices tulkotu grāmatu, ir skaidrs, ka arī latviešu valodu viņa pārvalda līdz dziļākajām dzīlēm. Tādēļ krājuma pirmajā daļā iekļautas tulkotājas pārdomas par to, kas šobrīd notiek ar latviešu valodu un tajā runājošajiem. Viņas valoda dzirkstī un uzsprikstī, nekāda politkorektuma un pusvārdu, emocijas nāk laukā kā lava no vulkāna. Neapturami, skaisti un dedzinoši.

Autore dalās ar lasītāju arī savās sāpēs. Piemēram, par to, ka “cilvēki, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, šo valodu vairs nejūt. Pārzina tikai vienu, gaudenu, nokrejotu, liesu valodas slāni.”

Bet ārpus pilsētas un cilvēku pūļiem saullēktus vērojot, “tvan ievas, kūko dzeguzes, un meža baloži mauj kā mazas govis.” Tā ir mūsu vienīgā zeme un mūsu jūra, kas bijušas pirms mums un būs vēl ilgi pēc. Bet mēs drīkstam vērot saullēktus un dejot vēja un viļņu ritmā, apzinoties savu niecīgumu pasaules priekšā un vienlaikus to, ka no mums pašiem ir atkarīgs ļoti daudz. Dzīve, mīlestība un valoda. “Mēs tiksim sveikā cauri, vai jums tā neliekas? Tas nekas, ka neliekas, vienalga tiksim,” saka Silvija Brice.

“Un te jau viņa nāk – daiļa un ugunīga, un skaistums ir ikreiz citāds, un bijība ikreiz tā pati.” Šādi autore raksta par Sauli, bet līdzīgās sajūtās var iegrimt, atšķirot šo ārēji un iekšēji daiļo krājumu un līdz pat matu galiņiem ienirstot uz tā lappusēm izklātajās pārdomās par valodu, laiku un mīlestību.

Silvija Brice studējusi ģermānistiku Latvijas Valsts Universitātē, bijusi redaktore vairākās Latvijas izdevniecībās. Jau ilgus gadus nodarbojas tikai ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu valodas. Saņēmusi daudzas literāras balvas un neviltotu lasītāju mīlestību.

Iztulkoto grāmatu skaits nedaudz pārsniedz 200, tulkoto autoru vidū ir Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Airisa Mērdoka, Mārgareta Atvuda, Salmans Rušdi, Maikls Kaningems, Keita Atkinsone un citi. Pieejama arī e-grāmata.