Varētu teikt, ka Latvijas kino sevi ir pieteicis jauns Aloizs Brenčs. Intuitīvi tomēr šķiet, ka vajadzētu sagaidīt trīs filmas, pēc kuru kopuma sākt spriest par režijas rokrakstu, tomēr jau šobrīd ar diviem lielā ekrāna pilnmetrāžas darbiem – “Elpot zem ūdens” (2023) un “Slāpes” (2024) režisors un scenārists Ronalds Mežmačs ir aizsācis kriminālžanra renesansi mūsu nacionālajā kinematogrāfā.
2019. gadā Latvijas kultūras pētniecības un radošo platformu uzmanības lokā tika iezīmēts režisors Aloizs Brenčs (1929-1998). Izcilā režisora jubilejas gadā Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) zinātniskajā konferencē „Kultūras krustpunkti” audiovizuālās mākslas speciālisti sprieda par Brenča personību un viņa garīgo mantojumu. Savukārt Nacionālais Kino centrs (NKC) rīkoja kinoprofesionāļu diskusiju par Latvijas filmu nozares daudzveidībai būtisku jautājumu – kāpēc Aloizam Brenčam nav sekotāju?
/nginx/o/2024/11/18/16493121t1h5db2.jpg)
Te iezīmīgs komentārs no vācu kino zinātnieka un teorētiķa Olafa Millera (Olaf Möller), vairāku festivālu programmu kuratora, kurš īpaši studējis padomjlaika kino un labi pārzina arī Latvijas 20. gadsimta kino mantojumu. Ar to viņš dalījās minētajā NKC diskusijā:
“Režisors Brenčs noteikti zināja, kā veidot action interesantā manierē, un te es domāju filmu “Liekam būt” (1976). Tur, piemēram, ir pakaļdzīšanās – maigi izsakoties, diezgan fascinējoša, bet patiesībā ļoti, ļoti agresīva, izpildīta ar ārkārtīgu pašpārliecību, un man reizēm rodas iespaids, ka vadītāji nav kaskadieri, vai vismaz viņiem nav pārāk liela kaskadieru darba pieredze. Automašīna pilnā ātrumā traucas pa ielu, asi manevrē starp cilvēkiem, tas ir ļoti iespaidīgi.”
Millers norāda, ka Brenčs bija žanra domātājs, viņš lielā mērā domāja kriminālžanra dubulto nozīmju ietvaros un izprata to, cik šim žanram ir liels sakars ar svešuma apziņu un ar mierinošo pārliecību, ka atrodies uz droša pamata tai iepretim. “Šajā ziņā viņš kā režisors droši vien bija tikpat labā līmenī, kā jebkurš inteliģentas žanru izklaides autors tajā laika posmā,” Millers rezumē.
Svešatnības, atsvešinājuma apziņu ieraudzīsim gan Ronalda Mežmača pirmajā pilnmetrāžā “Elpot zem ūdens”, gan jaunākajā darbā “Slāpes”. Pirmajā gadījumā svešinieka princips iezīmējās no narkotikām atkarīga vīrieša (Kaspars Dumburs) mēģinājumā dzīvot normāla cilvēka dzīvi.