:format(webp)/nginx/o/2024/04/08/15989946t1h3948.jpg)
Tā nedrīkst! Nomirt, nepaprasot atļauju! Tā mēs ar kursabiedru Vilni, sazvanoties pēc sēru vēsts, ka Anna Eižvertiņa devusies režisēt un skolot aiz varavīksnes, spriežam un dusmojamies. Mums likās, ka Anna ir mūžīga! Patiesībā jau viņa ir mūžīga, jo atmiņas par viņu ir dzīvas, siltas un smieklus raisošas. Anna bija? Nē, Anna ir!
Teātris “Skatuve” bija Annas vējdzirnavas, bet viņa pati dons Kihots. Tolaik, 90. gadu beigās, kad nevienam īsti nebija naudas, dabūt skatītājus uz maskačku bija praktiski neiespējami. Taču Anna turpināja iestudēt, deva platformu jaunajiem režisoriem, savu pasniedzējas algu ieguldīja apkurē, maksāja šuvējām, maksāja gaismotājiem. Teātris atradās pie 7. tramvaja pieturas, pa Annas kabineta logu tos labi varēja redzēt.
Dažkārt izrādes nācās atcelt, jo vienkārši nebija skatītāju. Un izrādes sākās ar kavēšanu, jo Annas slavenais teiciens bija: “Sagaidām vēl vienu tramvaju un tad izdomājam!”