Un secinājums ir viens: vērtība ir ne tikai kultūras notikumu dažādībā un kvalitātē, bet vietējās kopienas, it sevišķi jauniešu un senioru, kā arī cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaiste to īstenošanā.

Nodibinājuma “Tartu 2024” izpilddirektors Kuldars Leiss (Kuldar Leis) aizvadītajā nedēļas nogalē notikušajos kultūras galvaspilsētas gada noslēguma svētkos atzina, ka Tartu 2024 gads esot parādījis, ka sadarbība starp 20 ļoti atšķirīgām un unikālām Dienvidigaunijas pašvaldībām ir iespējama un turpināsies arī pēc projekta noslēguma: “Ceru, ka visas pašvaldības, to vadītāji un Tartu 2024 iesaistītie kultūras darbinieki saglabās šo noskaņu un turpinās darboties uz šī viļņa, un vairāk nekā 500 ārvalstu partneru pie mums atgriezīsies.”

Tartu 2024 reģionālās sadarbības koordinatore Annela Lāneotsa (Annela Laaneots) stāsta, ka sadarbības memorandi starp Eiropas kultūras galvaspilsētas Tartu 2024 centrālo biroju un 20 Dienvidigaunijas apgabaliem sākās jau pusgadu pirms paša kultūras galvaspilsētas titula iegūšanas. Jautāju, vai tas bija apzināts solis: pat ja šis tituls netiku saņemts, tad šī jaunizveidotā sadarbība tāpat būtu vērtīga, lai realizētu kādus projektus neatkarīgi no statusa?

“Mēs nepieļāvām iespēju, ka šo titulu nesaņemsim,” jautri atrrauc Annela, bet šajā atbildē ir arī racionāli pamatojumi – tobrīd galvaspilsētas titula izziņojums jau bija tikai formāls akts, kurš jāpaveic likumsakarīgā kārtā. Iestrādes ar Eiropas Savienības pārvaldības institūcijām jau bija nokomplektētas un tādējādi gan starpreģionu sadarbību, gan citus tehniskus jautājumus jau bija loģiski kārtot un risināt pirms oficiālā paziņojuma par Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu.