Gads tuvojas noslēgumam. Ļaudis vai nu nevar vien sagaidīt, kad tas beigsies un sāksies nākamais (cerot, ka tas būs labāks), vai arī skumji un izjusti nopūšas: “Ak, cik ātri aizsteidzās šis nebēdnis! Neskrien, mīļais, neskrien; pasēd’ ar mani vēl mazu brīsniņu!”

Katram gadam, Raiņa vārdiem runājot, ir gals un sākums. Citējot Ojāru Vācieti – tas ir balts no abiem galiem, un pa vidu zaļš.

Ja gads būtu cilvēka mūžs, decembris būtu sirmās vecumdienas. Decembrim būtu maz zobu, plāna matu kodaļa, tas kustētos lēni un piesardzīgi, tam sāpētu šur un tur, bet galvenais – mugura saliekusies jautājuma zīmē.

Ģimene ar sunīti Alsviķu pagasta Karvas ciemā 20. gadsimta 30. gados.
Ģimene ar sunīti Alsviķu pagasta Karvas ciemā 20. gadsimta 30. gados. Foto: Zudusī Latvija

Decembris ar lielu tīksmi atcerētos, kādas trakulības sadarītas maijā un jūnijā, bet jūlijā un augustā visādi gājis ar ģimenes ligzdiņas vīšanu. Septembris vēl bijis tīri paciešams, jo īpaši tās dažas atvasaras dienas, kad uz brīdi šķita, ka “age is just a number”, un novecošanos uz laiku ir iespējams apstādināt, bet oktobris bez žēlastības atgādināja, ka nevar gan, savukārt tumšais novembris jau bija pilnīgas šausmas.

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp