Izrāde veidota, balstoties vācu žurnālistes Martas Hilleres dienasgrāmatā par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī un pasaulē pazīstamās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejās, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada un Krievijas kultūras lomu tās agresijā.

Marta Hillere mēģina izdzīvot apstākļos, kuros sieviete kļūst par laupījumu svešas armijas vīriešiem. Krievijas armijas vardarbības formas nemainās arī pēc gandrīz astoņdesmit gadiem.

Sievietes cilvēcība, brīvā griba, pašcieņa un dzīvība kļūst par trofeju, kas bez minstināšanās tiek sagrābta. Kopā ar pulksteņiem, paklājiem, podiem un veļas mašīnām tā kļūst par iekarošanas formu un uzvaras simbolu. Oksana Zabužko uzdod jautājumu – kāpēc un kā šis karš ir iespējams?

Režisors Mārtiņš Eihe: “Tāpat kā karš Ukrainā ir nojaucis vispārpieņemtos orientierus. Tas pieprasa pārvērtēt ne tikai mūsu iekšējās ētiskās normas, bet mūsu vēstures un politisko procesu izpratni, tas liek mums atskatīties pagātnē un ieraudzīt procesus, kuri veido šodienas likumsakarības, un teātris ir tā vieta, kur mēs droši (no daudziem aspektiem), varam izdarīt. Un vēl – tā ir mana kā mākslinieka pozīcija – runāt par neērtām tēmām, man vai sabiedrībai kopumā.”

Izrādes radošajā komandā dramaturģe Krista Burāne, mākslinieču apvienība “Grāfienes”, muzikālais noformējums – Emīls Zilberts.

Lomās: Gerda Embure, Inese Ramute un Mārtiņš Liepa.

Savu pirmo satikšanos ar skatītājiem iestudējums piedzīvoja 2024. gada Valmieras vasaras teātra festivālā.