Šodienas redaktors:
Krista Garanča
Iesūti ziņu!

Ieslodzīti pazemē, bet dzied! Uz ekrāniem nonāk apokalipses mūzikls "Gals"

No kreisās, fonā: Maikls Šenons, priekšplānā: Džordžs Makkejs, Tilda Svintone, Brona Galahere un Lenijs Džeimss filmā "Gals".
No kreisās, fonā: Maikls Šenons, priekšplānā: Džordžs Makkejs, Tilda Svintone, Brona Galahere un Lenijs Džeimss filmā "Gals". Foto: Publicitātes foto

Piektdien, 17. janvārī Rīgā, Cēsīs un Liepājā savu darbību sāks jauns mūsdienu filmu festivāls "Lācis, lauva un zars". Tajā iekļautas godalgotas filmas no Berlīnes, Kannu, Venēcijas un Sansebastjanas kino festivāliem.

Šoreiz aplūkosim vienu no festivāla programmā iekļautajām filmām – dokumentālā kino režisora Džošua Opemheimera (Joshua Oppenheimer) debiju aktierkino, apokaliptisko mūziklu "Gals" (The End, 2024).

Stāsta centrā ir turīga ģimene, kas 20 gadus pēc globālas katastrofas dzīvo gigantisku izmēru sāls raktuvēs iekārtotā pazemes bunkurā.

Filmas tēlu vārdi tiek apzīmēti tikai ar viņu nozīmi, nevis personvārdiem: mēs iepazīstamies ar Tildas Svintones attēloto Māti, Tēva lomā ir Maikls Šenons un viņu Dēls Džordža Makkeja atveidojumā. Visi dzīvo vienkop, izolēti no apkārtējās (jau iznīcinātās) pasaules, nekad nepametot savu pazemes mītni.

Režisors Džošua Openheimers Vecēcijas starptautiskajā kinofestivālā 2016. gadā. Autors līdz šim ir nominēts divām "Oskara" balvām par dokumentālajām filmām "Nogalināšanas anatomija" (The Act of Killing, 2012) un "Klusuma skatiens" (The Look of Silence, 2014).
Režisors Džošua Openheimers Vecēcijas starptautiskajā kinofestivālā 2016. gadā. Autors līdz šim ir nominēts divām "Oskara" balvām par dokumentālajām filmām "Nogalināšanas anatomija" (The Act of Killing, 2012) un "Klusuma skatiens" (The Look of Silence, 2014). Foto: Matteo Chinelatto/Shutterstock

Jāatzīst, ka šī filma ir ja ne unikāla savā mākslinieciskajā un jēdzieniskajā pieejā, tad izteikti oriģināla gan – tajā vienkop satiekas distopiskas tēmas (pasaules, kādu mēs to pazīstam, beigas) ar muzikāli pacilājošiem elementiem, kurus var noraksturot ar salikumu "smiekli caur asarām".

Varoņi savas emocijas un pārdzīvojumus pauž komponista Džoša Šmita (Josh Schmidt) simfoniski balstītā, laikmetīgu, tātad – izteikti šodienīgu mūzikas harmoniju caurstrāvotā partitūrā ar paša režisora sarakstītiem dziesmu vārdiem.

Filmas plakāts.
Filmas plakāts. Foto: Publicitātes foto

Muzikālie ielaidumi svārstās no apcerīgiem solo līdz visas aktieru grupas kopīgiem dziedājumiem, ievirzot filmas stāstījumu sirreālisma sliedēs.

Kas attiecas uz sirreālismu kā mākslas darba veidošanas pieeju, tas var izrādīties abpusgriezīgs asmens – reizēm autoru (neatkarīgi no tā, vai tā būtu grāmata, glezna vai filma) mēģinājumi pārlēkt pāri realitātes likumsakarībām

Nepalaid garām!

Uz augšu