:format(webp)/nginx/o/2025/01/12/16592392t1hba6b.jpg)
Nav tā, ka latvieši ļoti slimotu ar smaidīšanu, lai gan pēdējā laikā aizvien biežāk uz ielas nāk pretī indivīdi, kas vienatnē pie sevis smaida. Tam, visticamāk, par iemeslu ir uzjautrinošs raidieraksts, kas skan viņu bezvadu austiņās. Jāpatur prātā, ka šajos platuma grādos smaids ir sezonāla parādība.
Vasarā tas ir pastāvīgs sejas aksesuārs ‒ silti, saulīte, atvaļinājums... Savukārt gada tumšajos mēnešos smaids tiek noglabāts kastītē ar birku "Varbūt kaut kad noderēs", uz pāris stundām to izvelkot laukā vien pie Jaunā gada sagaidīšanas, jo brīnumsvecīšu vizuļošanā bez smaida sejā spēj noskatīties tikai pasaules lielākie un izmeklētākie rūgumpodi.
/nginx/o/2025/01/12/16592408t1h7d75.jpg)
Ja cilvēks būtu uzbūvēts tā, ka smaids vienmēr nāktu no "īstās vietas", tas ir, tas būtu patiesa prieka atainojums, tad nenāktos lauzīt galvu, mēģinot atšifrēt, ko signalizē uz augšu pavērstie lūpu kaktiņi. Tomēr smaidīšana nav vienkārša padarīšana. Zinot, kādos brīžos mēs paši mēdzam noslēpties aiz smaida, arī citu cilvēku smaidus mēs uztveram kritiski un ar aizdomām. Varbūt smaidītājam ir kādi nelāgi nolūki?...
:format(webp)/nginx/o/2024/03/01/15922749t1hc3fd.jpg)