Karīna Gleitnere metas aizstāvēt pretrunīgi vērtēto izrādi, kur spēlē viņas mīļotais Bulis

Savā "Instagram" īsajā stāstiņā Karīna raksta: "Teātra pasaule man ir tuva jau no pusaudžu gadiem. Jau ļoti sen novērtēju, cik maģisks ir šis process - sēdēt zālē, vērot aktieru emocijas, domāt, daudz domāt un lēnām atšifrēt režisora interpretācijas metaforas, simbolus, vēstījumu... Vienlaikus allaž ar cieņu un pietāti apzinoties milzīgo darbu, kas ieguldīts, lai stāsts šķietamā vieglumā iegūtu dzīvību uz skatuves."

Viņa piebilst: "Izrādes, kuras pēcāk iegūst slavu kā "skandalozas" un "šokējošas", man parasti ir patikušas īpaši."

Karīna uzsver, ka šādās izrādēs ir jauda, kas "liek domāt, analizēt, līdzpārdzīvot un preparēt arī pašai sevi, šķetinot akierspēles rosinātās izjūtas un to iemeslus."

Palasot dažas no negatīvajām atsauksmēm par Kairiša izrādi "Sapnis vasaras naktī", viņa ir skarba:

"Aizdomājos, kāpēc daļa sabiedrības tik tieši un absurdi lepojas ar to, ka nesaprot. Kāpēc aiziet prom pēc pirmā cēliena, nemaz nemēģinot kaut ko saprast. Intelekts paģēr zināmu pazemību... Cik nepamatoti augstai ir jābūt pašapziņai - un patiesībā arī iekšējam trulumam un necieņai, lai novērtētu izrādi kā "pretīgu trakonama uzvedumu"..."

Savu domu izklāstījumu Gleitenere noslēdz ar vārdiem: "Konkrētajā izrādē ir ārkārtīgi spēcīgs simbolisms - bet ir nepieciešami skatītāji, kas redz vairāk, tālāk, dziļāk par acīm saskatāmo.

Ir skaisti redzēt, domāt un saprast. Un prātīgi - klusēt, ja prāta kapacitāte ir skumji šaura."

Viljama Šekspīra slavenā komēdija "Sapnis vasaras naktī" Viestura Kairiša režijā pirmo reizi Dailes teātrī tika izrādīta 31. janvāra vakarā, un kopš tā laikā sabiedrībā nebeidz rimt runas, cik tā šokējoša un nepieņemama vai pretēji – daudznozīmīga un dziļa tā ir.