"Viņā bija milzīga mīlestība." Jura Kulakova sieva Laura dalās aizkustinošās atmiņās

Jau sarunas sākumā Laura uzsver, ka intervijai piekritusi tāpēc, ka tagad, kad Jura vairs nav, svarīgi sākt viņu attīrīt gan no paša, gan sabiedrības uzliktajām maskām un stereotipiem. Viņa vēlas attīrīt un atdot mums atpakaļ to tīrradni, kas viņš bija, - viens no mūsu tautas ģeniālākajiem cilvēkiem. Ne tikai mūzikā, bet arī kā personība un domātājs.

"Daudziem šķita, ka viņš ir vienmēr smaidīgs un atvērts dauzoņa un anarhists, kas dzen jokus," atceras Laura. "Tādu publisko tēlu viņš bija izveidojis, bet īstenībā bija ļoti noslēgts cilvēks, pat ekstraintroverts. Tam, kas notika dziļāk, viņš pielaida tikai dažus."

Laura atklāj, ka Jurim kā ļoti kautrīgam un sevī vērstam cilvēkam bija jācenšas sadzīvot ar milzīgo popularitāti. Viņa norāda, ka daudzās maskas bija aizsardzība pret pasauli: "Tā viņš sargāja savu trauslo iekšējo kodolu, kur dzima skaistā mūzika un tas, par ko mēs viņu cienām un mīlam."

Bet viņa arī prāto, ka Juris jau īsti vairs pats nezināja, kur beidzas maska un kur sākas pats. "Viņš bija tik ļoti ar tām saplūdis. Maskas bija dažādas - Juris dauzoņa, Juris bohēmists... Viņš vilka tās ārā pēc vajadzības. Varbūt tikai Jura mamma varēja viņam piekļūt līdz pašam dziļumam.

Viņā bija milzīga mīlestība. Un tas Juri raksturo visvairāk. Mīlestība. Pret saviem tuvākajiem, pret pasauli, pret mākslu un mūziku. Tas bija viņa kodols."

Taču viņa uzsver arī to, ka mīlestība ir trausla un jūtīga lieta, tāpēc arī viņam tās maskas bija vajadzīgas: "Bez maskām viņš bija ļoti maigs un uzmanīgs, pavisam citāds nekā publiskajā pasaulē."

Daudziem skatuves Juris Kulakovs saistījies ar neskaidro runu, uz kuru vajadzēja ļoti sakoncentrēties, lai saprastu, ko viņš saka. Jautāta, vai tas bija mākslinieka radošais stiliņš vai tā runāja ikdienā, Laura atklāj: 

"Juris tā runāja ikdienā, jo viņam bija problēmas ar deguna starpsienu. Tāpēc tā īpatnējā balss. Lai gan pārsteidzošā kārtā man nekad nav bijis grūti viņu saprast! Viņš bija cilvēks ar absolūto dzirdi, kas citam dzirdēja katru nepareizu simtdaļtoni, bet pats it nemaz nevarēja nodziedāt taisni. Viņš smējās, ka savā nebalsī var tikai kaut ko noņurdēt.

Viņš arī smējās, ka nav vērts nelietot alkoholu, jo tāpat izklausās vienādi un visi domā, ka viņš ir dzēris."

Nav noslēpums, ka Kulakovam bija ļoti nopietnas veselības problēmas. Laura apbrīnoja Juri par to, kā viņš ar tām prata tikt galā. 

"Parasts cilvēks ar tādu veselību knapi steberētu, un citiem būtu viņš jāaprūpē. Bet Jurī bija kaut kāds cits spēks, kas ļāva iet un darīt. Viņš nepieņēma, ka varētu būt slims un vārgs.

Pēdējos gados bieži vien, kad braucām uz koncertiem, skatījos uz Juri - kā viņš spēlēs? Viņš jūtas tik slikti! Bet Juris uzkāpj uz skatuves, atdzimst un nospēlē kā dievs."

Taču Laura atklāj – arī mediķi brīdinājuši, ka tas brīdis nav tālu. 

"Juris aizgāja miegā, sirsniņa apstājās. Jurim tas bija labākais. Tas gals mums visiem kādā dienā pienāk, un ir liela Dieva dāvana, ja tas notiek šādi, bez ilgām ciešanām."

Viņa arī atklāj faktu, ka Juris aizgāja ar notīm rokās. "Tā tas bija - kad es viņu atradu, rokās bija notis. Pērkonieši tādu darbu nebija redzējuši. Ļoti sen rakstītas notis, mēs nezinām, kāpēc viņš tās izcēla. Bet to teksts ir kā Jura garīgais testaments. Tas bija pēdējais, ko Juris darīja, kad viņa sirds apstājās. Vēl viņam priekšā bija atvērta latviešu - vācu vārdnīca. Tā viņš tika aizsaukts...

"Protams, aiziet 65 gadu vecumā ir daudz par agru," saka Laura. "Bet tāds viņš bija, visu darīja uz pilnu klapi."

Vairāk lasi žurnāla "Ieva" jaunākajā numurā!