Šodienas redaktors:
Krista Garanča
Iesūti ziņu!

Elmārs Tannis par picas parādīšanos Latvijā: "Cilvēki šeit nebija pieraduši ēst ar rokām" (1)

Uzņēmējs un ekrāna personība Elmārs Tannis.
Uzņēmējs un ekrāna personība Elmārs Tannis. Foto: Lauris Galsons/TVNET GRUPA

Šobrīd LMT Viedtelevīzijā un vēlāk arī straumēšanas platformā Tet TV+ būs skatāms režisora Kārļa Lesiņa un scenārija autora Kaspara Marhleviča komēdijseriāls "Paradīzes šķēle". Tomēr ne tikai komēdija vien pārklāta šim sešu sēriju stāstam – tā ir arī parafrāze par jauna cilvēka mēģinājumiem vadīt gan savu dzīvi, gan arī tikt galā ar piepeši piešķirtu atbildību, kas ir augstāka, nekā sākotnēji bija cerēts.

"Paradīzes šķēle" stāsta par dzīvi kādas picērijas filiālē nomaļā Rīgas mikrorajonā, kur notiekošais atklājas caur studenta Gvido (Kaspars Marhlevičs) skatījumu. Pieklājīgajam, bet nedaudz tūļīgajam jauneklim tā ir pirmā darba pieredze. Gvido nākas saskarties ar izaicinājumiem, kurus rada raibā darbinieku komanda un dažādi nelabvēļi, kuru "centības" dēļ filiāles pastāvēšana ir apdraudēta.

Picērijas darbinieku vidū ir aktieri Lauris Subatnieks, Artūrs Putniņš, Anastasija Džordževiča, Meinards Liepiņš, Marta Lovisa Jančevska, Mārtiņš Upenieks un Ģertrūde Skanstiņa. Citu tēlu lomās iejutušies iemīļotie aktieri Normunds Laizāns un Jānis Jarāns.

Kārlis Lesiņš, Kaspars Marhlevičs un Mārtiņš Upenieks seriāla "Paradīzes šķēle" pirmizrādē.
Kārlis Lesiņš, Kaspars Marhlevičs un Mārtiņš Upenieks seriāla "Paradīzes šķēle" pirmizrādē. Foto: BalticPictures.lv

Režisors Kārlis Lesiņš prāto: "Man liekas, ka mums visiem, darot mūsu darbus, agrāk vai vēlāk ir jāsastopas ar kolektīvu, kas nozīmē, ka tev ir jāstrādā kopā ar daudziem un dažādiem cilvēkiem, kuriem katram ir savas prasmes, zināšanas, spējas un tamlīdzīgi. Man liekas, ka tas savā ziņā ir kaut kas ļoti skaists."

Viens no seriāla atbalstītājiem ir picēriju tīkls "Pica Lulū". Proti, "Paradīzes šķēle" ir filmēta tieši šī zīmola picērijā Andreja Saharova ielā. Gan šī iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka picas ienākšana Latvijā spēcīgi saistāma ar Elmāra Taņņa vārdu, aicināju viņu uz sarunu par to, ko viņam nozīmē pica, cik viegli vai grūti bija sākt "Picas Lulū" stāstu un vai picērija var izrādīties arī par vietu, kurā cilvēki ne tikai fiksi paēd, bet arī savstarpēji satuvinās.

Raksta foto
Foto: Lauris Galsons/TVNET GRUPA

"Pica Lulū" tika dibināta 1993. gadā, bet pirmā picērija atklāta 1994. gadā – "Pica Lulū Valdemāri". Šobrīd uzņēmumā strādā ap 200 darbinieku. Picēriju tīkla "Pica Lulū" īpašnieks ir SIA "Later LTD", kas 2023. gadā strādāja ar 8,12 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 4,6% lielāks nekā gadu iepriekš. SIA "Later LTD" nodokļu iemaksās valsts kopbudžetā samaksāja 1,1 miljonu eiro.

Uzņēmums pirmais ieviesa ēdienu piegādi Latvijā un pirmais sāka strādāt 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā, kā arī pirmais ieviesa ēdiena piegādes garantiju.

Raksta foto
Foto: Lauris Galsons/TVNET GRUPA

Elmār, vai tu esi redzējis filmu "There Will be Blood"?

Elmārs Tannis: Man liekas, ka neesmu redzējis gan tādu filmu.

Tās galvenais varonis bija censonis, kurš vēlējās kļūt par naftas magnātu un kopā ar savu dēlēnu ceļoja pa nomaļām Amerikas kalnienēm. Tikko kā viņš ieradās kādā jaunā, mazā miestiņā, tad viņš sapulcēja vietējos iedzīvotājus vienkop un stādījās priekšā ar vārdiem: "I’m an oil man, ladies and gentlemen!"

Okei.

Šī līdzība man ienāca prātā saistībā ar ēdināšanas sfēru un konkrēti tavu stāstu. 90. gadu vidū jūs arī ienācāt mūsu pilsētā Rīgā ar kaut ko salīdzinoši jaunu, proti, picu. Kāds šur tur jau bija par to dzirdējis un arī nogaršojis, bet tas tomēr bija jaunums.

Sākums bija tad, kad es biju atbraucis uz Latviju strādāt vienu vasaru 1992. gadā. Mani uzaicināja Mārtiņš Rītiņš – Rīgā amerikāņi un kanādieši filmēja filmu, un mums kopīgiem spēkiem bija jāpaēdina 200 cilvēku dienā. Tā kopumā nodzīvoju šeit divus mēnešus. Uzreiz piefiksēju, ka šeit bija palicis tikai pa kādam padomju laika restorānam, bet tādas normālas kafejnīcas, kādas es biju iemīļojis Kanādā, šeit nebija. Kaut kas jau bija, bet tāpat tās visas bija padomju laika iestādes, kurās pārsvarā visas mēbeles bija apvilktas ar dermatīnu, krēsli metāla kājām, vārdu sakot, very soviet interjers. Arī apkalpošanas

Uz augšu