Dodoties uz šo pasākumu, es biju visai skeptiska, lai neteiktu vairāk. Mana pieredze iepazīšanās vietnē "Tinder" ir diezgan bēdīga, uz klubiem jau sen vairs nestaigāju, un, ja būtu dzīvesgudra grāmata ar padomiem, kur satikt foršu, brīvu, emocionāli nobriedušu vīrieti, kam nav bail no saistībām, es noteikti to nopirktu un izlasītu. Neraugoties uz to, nolēmu Svētā Valentīna dienu labāk pavadīt brīvo cilvēku ballītē nekā n-to gadu pēc kārtas vienai skatīties, kā grimst "Titāniks".
Ierados laicīgi, noliku mēteli, paņēmu dzērienu un sāku vērot cilvēkus... Vīrieši bija. Dažādi. Pārmiju vārdus ar vairākiem, daži pazuda aktivitātēs, bet vakara gaitā patiesākais klikšķis notika ar kādu sievieti. Runājām, smējāmies, un beigās vienojāmies – atnācām pēc mīlestības, bet atradām draudzeni.
Viņa devās prom, bet es ar sevi sarunāju - tikai vienu glāzi, un došos arī es. Un tad, garlaikoti skenējot telpu, es ieraudzīju VIŅU...