Režisors un montāžas režisors Armands Začs.Foto: Lauris Galsons/TVNET GRUPA
Armands Začs veidojis montāžas zīmējumu Viestura Kairiša filmām "Pilsēta pie upes" un "Janvāris", brāļu Ābeļu laikmeta manifestam "Nemierīgie prāti", savukārt kopā ar dokumentālā kino meistaru Ivaru Selecki režisējis un arī montējis filmu "Turpinājums. Pieaugšana". Šobrīd skatītāju vērtējumam nodota Armanda pirmā pilnmetrāžas spēlfilma "Mūžīgi jauni".
Filma "Mūžīgi jauni" seko divdesmitgadnieku draugu grupai, kas joprojām nav atradusi savu vietu pasaulē. Kad Ieva un Alekss kļūst par vecākiem, viņu tuvākā draugu grupiņa sāk savstarpēji atsvešināties, aizsākot ceļojumu pretī briedumam. Galvenajās lomās iejūtas aktieri Emīls Ralfs Zagorskis, Kārlis Dzintars Zahovskis, Sabīne Tīkmane, Elza Gauja, Antons Barons, Jana Herbsta un Rihards Sniegs. Aktieru sastāvu papildina Kārlis Arnolds Avots, Kaspars Zvīgulis, Dace Bonāte, Marija Bērziņa, Rūdolfs Kugrēns, Māra Sleja, Jana Čivžele, Edgars Samītis, Zane Vaļicka-Pētersone un citi.
Filmas "Mūžīgi jauni" uzņemšanas laukumā.Foto: Mārtiņš Grauds
2023. gadā Armanda Zača darbs "Resistance is Futile" saņēma nacionālo kinobalvu "Lielais Kristaps" kā Labākā īsmetrāžas spēlfilma. Tāpat režisors saņēmis divus "Lielos Kristapus" par montāžas režiju dokumentālajā filmā "Spiegs, kurš mans tēvs" (režisori Gints Grūbe un Jāks Kilmi) un Viestura Kairiša barikāžu laika tēlojumā "Janvāris".
Filmas "Mūžīgi jauni" uzņemšanas laukumā. Rihards Sniegs (Alekss).Foto: Mārtiņš Grauds
Toms Treibergs: Filmas pirmizrādes uzrunā tu teici, ka esi dzīvojis ar šo filmas ideju vairākus gadus. Ja nemaldos – piecus?
Armands Začs: Piecus noteikti. Līdz šim brīdim.
Filmā ir iekļauti tev pašam nozīmīgi stāsti, ar kuriem tu izvēlējies dalīties ar skatītājiem. Bet, ņemot vērā diezgan ilgo idejas noformēšanās posmu, šie stāsti, es pieļauju, bija jāsargā no tā, lai tie laika gaitā neapaugtu apkārt ar vēl kaut ko lieku. Bija mērķtiecīgi jānotur filmas premisa.
Mums bija tur tādi paslīdēšanas brīži, piemēram, kaut kur kovida laikā. Tas stāsts pēkšņi tika ievirzīts starp diviem kovida viļņiem. Visur bija maskas, un tas bija kaut kā pakārtots tam. Bet, paldies dievam, mēs to kaut kā atmetām. Pamatā tomēr palika tas, ka tās visas tomēr ir manis novērotās pieredzes. Tās ir kaut kur manī iededzinātas, teiksim tā. Tās ir laikabiedru intervijas, kuras veidoju, tikko sākot šo scenāriju rakstīt. Es intervēju diezgan daudzus draugus un paziņas, kuriem, kā man likās, ir kaut kādas līdzīgas problēmas. Un tad nu tā visa savāktā izpēte arī veidoja to filmas kodolu. Nedaudz jau viņš tur varēja mainīties − kaut kā tehniski slīpēts, grozīts, bet tas pamats jau palika nemainīgs.