Piētisms kā teoloģisks un idejvēsturisks koncepts un sociālā kustība skāra teju visas dzīves jomas 18. gadsimta Baltijas reģionā – literatūras radīšanu, izglītību, baznīcas prakses, grāmatu, pat zāļu tirdzniecību un cilvēku migrāciju. Tādēļ šī fenomena analīze no pētniekiem pieprasa īpašu erudīciju un orientēšanos sabiedrības garīgo un saimniecisko centienu vēsturē, savukārt pētījumu rezultāti varētu izrādīties teju vai jaunas pasaules atklāšana ne tikai šo tēmu mazāk skārušiem akadēmiķiem, bet ikvienam humanitārajās nozarēs ieinteresētam lasītājam.

Piētisma ideoloģiskā izaugsme un tālāka attīstība Baltijā iesākas ar 17. gadsimta otro pusi. Luteriskās baznīcas iekšienē dzimušās reformu kustības galvenais mērķis bija dziļa baznīcas un sabiedrības pārveide: piemēram, cilvēkiem pašiem tika dota iespēja nonākt pie ticības un sevis pilnveides bez formālas mācītāju aizbildnības.

Kā to Zinātnisko rakstu krājuma ievadā uzver ģermāniste, literatūrzinātniece un filozofijas doktore starpkultūru ģermānistikas studijās Beata Paškevica un vēstures profesors Holgers Caunšteks (Vācija), piētismā postulētā sirdsdievbijība satricināja konfesionālo hierarhisko struktūru nevis varas un politisku apsvērumu dēļ, bet gan tiecībā pēc individuālas dievbijības, kura nenovēršami sekmēja personas pašapziņu un savas pieredzes dziļi personīgu izjūtu.

Vidzemē un Igaunijā piētisma idejas izplatījās gan ar Halles piētisma (Augusts Hermanis Franke), gan ar Hernhūtes brāļu draudzes (Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs) starpniecību. Abi piētisma virzieni nosaukti Vācijas Saksijas pilsētu vārdos un abi vienlīdz spēcīgi ietekmēja gan savu, gan Baltijas reģiona kultūras, sociālo un baznīcas vēsturi.